LV · RU · EN

psiho

analitikis

.lv


Arkādijs Pancs
Rīga, Latvija
psihoanalītiķa, psihoterapeita, psihiatra privātprakse

  Dialogi  ·  Psihoterapija  ·  Psihoanalīze  ·  cv  ·  Kontakti  ·  Domas

Dialogi

DialogiJūs jautājat - es atbildu. Saruna par visu kas Jūs interese vai satrauc.

  • 05.02.2012.
    Labvakar! Pati nesaprotu kas ar mani notiek, visu laiku esmu nervoza, mani atklāti kaitina mani vecāki ar kuriem joprojām dzīvoju kopā, visu savu brīvo laiku pavadu gultā, negribas nekur iet un neko darīt. Man sagādā problēmas vienkārši piezvanīt sev pazīstamam cilvēkam un papļāpāt, esmu nepārliecināta sevī, kautrīga, runājot sāk pat raustīties valoda, kaut gan iepriekš tā nekad nav bijis. Pēdējā laikā sāku kļūt vienaldzīga pret darbu, visu maksimāli atlieku uz vēlāku laiku un visu laiku dzīvoju ar trauksmes sajūtu, ka kaut kas nav izdarīts, bet saņemties un novest iesākto līdz galam nevaru saņemties. Laiku atpakaļ mana māja spīdēja un laistījās no tīrības, tagad man ir vienalga, ka dzīvoju "miskastē." Drīz man būs 23, bet joprojām man nav bijušas attiecības, jo es kautrējos iepazīties, bet ja tomēr uzdrošinos iepazīties, nespēju ieinteresēt. Es nezinu kur man tālāk iet, ko darīt, liekas, ka dzīve paiet man garām, viss labais notiek ar visiem citiem, bet ne ar mani. Kur man meklēt risinājumu?
  • 28.01.2012.
    Labdien! Sakiet, lūdzu, ko tas varētu nozīmēt, 1) ka laiku pa laikam, šķiet - visu mūžu, redzu daudzmaz līdzīgus biedējošus sapņus. Sapņos jūtos ļoti sabijusies, vientuļa, bieži kāds mani apdraud (spoki (viņus neredzu, tā ir tikai tāda sajūta), maniakāli slepkavas, sajukusi mamma (viņa slimoja ar nerviem) u.tml.), reti redzu, kas tieši, un nekad neredzu, ka man tiešām tiktu nodarīts kaut kas ļauns. Vienmēr no situācijas kaut kā izkuļos vai pamožos. Tikai ir tāda ļoti, ļoti biedējoša sajūta, pat pamostoties jūtos labu laiciņu nobijusies. Tāpat nereti gadās, ka sapnī ārkārtīgi izmisīgi raudu un neviens mani nesaprot un negrib saprast, reizēm pat klaji ignorē manas sāpes vai pat ``iespļauj dvēselē``. Tad es jūtos no sirds nodota, jūtu milzīgu netaisnību. Piemēram, vakarnakt sapņoju, ka ir nakts. Sapnī pamostos, vīrs pamožas un mājās ir tādi dīvaini trokšņi. Slēdzu gaismu, bet spuldzīte nedeg, ar citu tas pats. Kaut skaidri zināms, ka elektrība nav pazudusi. Ir tāda ļoti baisa sajūta, ka mājās bez mums ir vēl kāds. Kaut kas slikts. Mistisks. Kā ļauns spoks iespējams. Bet viņu neredz, tikai sajūtu milzīgas bailes un reizēm dzirdu savādus trokšņus. Vīrs it kā man netic, smīkņā. Bet pēc laiciņa sajūtu, ka arī viņu pārņem bailes, kaut viņš cenšas tās slēpt. Otrā istabā, no kuras nāk trokšņi, guļ mūsu zīdainītis. Un es jūtos briesmīgi, jo domāju, ka tur ir briesmīgs spoks vai kaut kas tamlīdzīgs un, ka mans bērns ir apdraudēts, ka man pēc viņa jāiet, lai tas būtu kopā ar ģimeni, nosacītā drošībā, bet es nespēju tur ieiet, jo nevaru pārvarēt bailes. Vīrs iet pakaļ mazulim. Es baidos viņu laist, jo jūtu, ka viņš neatgriezīsies un man būs vienai ar vecāko bērnu jāpaliek istabā un es nespēšu aizsargāt savu otro bērnu un sevi. Jūtu izmisumu un saprotu, ka nav citas izejas - vīram jāiet uz ``bīstamo`` istabu pēc mazuļa. Un tad pamodos,neko nesaprotot, bet jūtot lielas bailes. 2) Vai, Jūsuprāt, patiesībā eksistē spoki? Es cenšos sev iegalvot, ka tādi nepastāv, bet, kaut kur iekšienē man pastāv šaubas, kuras nespēju iznīdēt. Galu galā nekad nevienu neesmu redzējusi, tad kādēļ pastāv šādas neracionālas bailes? (Vai pastāv Dievs, viņu taču es arī nekad neesmu redzējusi?). 3) Nereti, naktī, tumsā ejot piemēram uz WC, baidos, ka tur ieraudzīšu savu mirušo mammu. Es no tā šausmīgi baidos, it kā viņa izskatīsies tāda, kāda guļ kapos - biedējoša. Bērēs zārks palika ciet, jo biju stāvoklī, bet domāju, ka neskatītos uz mammu arī, ja nebūtu, mani vienkārši biedē miruši cilvēki, domas par mirušiem cilvēkiem, miršanu. Agrāk patika šausmu filmas par spokiem, mistiku, maniakiem u.tml. Vai tās bailes no tā? Mamma nomira pirms gada (faktiski vēl rit sērošanas periods), dabīgā nāvē, bet pēkšņi - nokrita nomaļā vietā, sniega kupenā, sekcijas slēdzienā kaut kas par sirdi-asinsvadiem. Bija ziema, liels sals. Reizēm iedomājos, kā viņa tur bezpalīdzīgi guļ un neviens viņai nepalīdz. Viņa taču droši vien jutās šausmīgi, bezpalīdzīgi! Es pat nezinu cik ilgi viņa tur gulēja. Bet es tur nevarēju būt, biju ~ 100 km attālumā. Nezinu kāpēc es jūtos vainīga, atbildīga. Laikam vainoju sevi, ka viņas sirds neizturēja manas vainas pēc, kaut tai pat laikā es it kā jūtos tā, ka man nebūtu jājūtas vainīgai - Viņa gribēja dzīvot pie manis, bet, viņas šizofrēnijas dēļ es nevarēju viņu ņemt pie sevis (es to neizturētu, es to nedrīkstēju nodarīt arī savai ģimenei). Sarunājām, ka sameklēšu viņai normālu pansionātu, viņa negribēja, bet beigās it kā piekrita - viņa pirms nāves iepriekšējā dienā jau sāka gatavot dokumentus. Nebiju viņu satikusi ilgu laiku, tikai sazvanījāmies regulāri. Kāpēc es baidos, ka viņa varētu nākt mani biedēt? Reizēm domāju, ka viņa nenāktu varbūt speciāli biedēt, bet tas sanāktu nejauši, jo viņa taču pēc izskata tagad ir biedējoša. Kad mazulis piedzima, man bija sajūta it kā man tikusi dota otrā iespēja caur viņu, it kā lai labotu savas neizdevušās attiecības ar mammu (ārēji tās it kā bija labas, normālas, bet sirdī mēs nekad neesam bijušas patiesi tuvas). Mans mazulis pēc izskata arī ir līdzīgs man un viņai. Citreiz šķiet, ka viņa atnāks un atņems man mazo, lai it kā sodītu par to, ka es esmu laimīga, ka man viņš ir. Ar prātu saprotu, ka tās visas ir galīgās muļķības, bet tās domas no manis neatstājas - laiku pa laikam atgriežas, tad es tās aizdzenu no prāta, jo tās ir absurdas. Ko lai es daru? Kā lai pārstāju baidīties no mirušās mātes? Viņa nepieņēma manu viedokli, ja tas nebija viņai pa prātam, nekad, un par to es baidos, ka viņa varētu nākt un mani sodīt. Jo viņa man vienmēr lika justies vainīgai par to, ka man ir atšķirīgs viedoklis.
  • 26.01.2012.
    No paša egoisma var tik vaļā? Vai arī tas ir utopiski? Katrs tomēr, lai cik būtu arī labs cilvēks - pirmām kārtām domā par sevi un savām interesēm. Lai ko labu un nesavtīgu izdarītu - vienmēr gribas saņemt kaut ko pretim. Tas ir it kā dabiski, vai ne?
  • 26.01.12.
    Man patīk radīt par sevi nepareizu priekšstatu - sevi biezi paradu ka tīni. No manam izdarībām var šķist, ka esmu sliktais zēns - vājprātīgas ballītes, meitenes apkārt, neķītri joki, bet patiesība esmu pat pārāk konservatīvs. Patīk godīgums, skaisti viss ka pasakas. Kāpēc es sabiedrībai radu priekšstatu, ka esmu pilnīgi pretējs cilvēks neka patiesība?
  • 25.01.2012.
    Vai var lūgt padomu. 1) Visu laiku jūtos kā apreibis, nespēju skaidri domāt, koncentrēties. Tas jau man ir vairākus gadus. Intereses ir zudušas, uzņēmība, dzīvot prieks, bieži gribās nomirt, jo nekas neliekas iepriecinošs, viss šķiet perverss, ļauns, neloģisks, agresīvs, nevaru to nekādīgi pieņemt. Jūtos vīlies dzīvē. 2) Kā atkal saņemties un dzīvot, nevis vilkt laiku. Kā tikt galā ar pagātnes kļūdām, nežēloties, neatcerēties slikto pagātni, nepiepildītos sapņus, kā tikt pāri tām daudzajām vilšanās reizēm - attiecībām, karjerai, savām kļūdām, kā piedod, kā neuztvert visu personiski un aizvainojoši. Kā sākt dzīvot sev, nevelkot līdzi pārmetumus pašam pret sevi. Viss liekas tik nomācošs, ka pamazām kļūstu par alkoholiķi, viss liekās slikts un netīrs. Sajūta, ka esmu nolādēts. Vēl nedaudz, un sajukšu prātā, jo es nevaru sadzīvot ar pasauli. Gribas to perfekto pasauli, bet jūtos kā izmests no laivas. Jūtos, it kā skatītos uz visu šo vājprātu no malas, un nevaru saprast - kāpēc viss nevar būt normāli - godīgi, interesanti, PAREIZI, lai cik plašs jēdziens tas nebūtu. Ja attiecības - tad skaistas, godīgas un ar pilnu atdevi. Ja darbs - tad motivējošs, interesants un ar pilnu atdevi. Ja hobijs - tad ļauties tam. Es tiešām jūtos kā noslēpies, sajūta, ka man ir kaut kāda smagi psihiska problēma, ka nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Es saprotu, ka bez problēmām nevar dzīvot, bet kādēļ man liekas, ka slikti ir it viss, ka viss ir ļauns, ka visa pasaules sistēma bāzējas uz egoismu un netīrību. Man ir pāri 30 gadiņiem, izklausos pēc apjukuša 16gadīga tīņa. Kā savākties beidzot dzīvei? Vai pie jums var pierakstīties uz savas galvas ārstēšanu. Vai varbūt man ir psihiskas - iedzimtas problēmas, un esmu nolemts pastāvīgai depresijai visa dzīves garumā? Šajā gadījumā man tiešām nepalīdz domas, ka man iet labi patiesībā, un daudziem iet daudz smagāk. Es gribu dzīvot pēc tās savas vērtību skalas, bet nevaru, jo visa sistēma liekas tik sačakarēta, ka tas nav iespējams.
  • 20.01.2012.
    Labdien, vēlreiz! Atbildot uz Jūsu atbildi. Ar pašanalīzi nodarbojos tikai pavisam īsu brīdi (pāris nedēļas) - neesmu vēl paspējusi neko daudz sevi izprast. Bet es neteiktu, ka nav bijis progress - es vairs nekontrolēju savu ģimeni (vīru un bērnus), ļauju viņiem brīvi dzīvot, t.i., katrs pats uzņemas atbildību par savu rīcību un tās sekām. Līdz ar to neviens vairs nejūtas apspiests, izkomandēts vai kā tml. Savstarpējās attiecības ir ļoti uzlabojušās. Iemācījos pateikt ``nē``, kad iekšēji jutu vajadzību. Tāpat gribētos uzskatīt, ka neesmu vairs perfekcioniste - radinu sevi pie saprātīga haosa - nelielas nekārtības u.tml. Enerģiju uzlādēju ar regulāru sportu. Esmu sapratusi, ka enerģiju ir jātaupa, tādēļ tagad izvērtēju vai ir vērts paturēt strīdā galavārdu u,tml, Pareizāk jau - es vairs nestrīdos, bet vienīgi pasaku savu viedokli un viss. Ikdienā piedomāju, kāpēc kāda lieta mani ir satraukusi un vairs necenšos atstāt iespaidu uz kādu, vai izlikties par labāku nekā esmu. Esmu kļuvusi daudz mierīgāka, harmoniskāka, laimīgāka. Es pat varu teikt, ka mīlu sevi, ka esmu sevi pieņēmusi (ar visiem saviem melnumiņiem). Tā kā Romu neuzcēla vienā dienā, tad darba man vēl daudz, lai sevi izprastu un uzlabotu. Nedomāju, ka man ir depresija, dzīvot vēlos, pat ļoti! Vienīgais, ko gribu - uzlabot savas dzīves kvalitāti, savu personību, lai varu dzīvi nodzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk, un, lai spēju izaudzināt savus bērnus par laimīgiem un veseliem cilvēkiem. Vai tad tas Jūsuprāt nav progress? Sanāca, kā tāda taisnošanās :) vnk Jūsu atbilde mani biedē, -ka pašanalīze un grāmatas man vairs nepalīdzēs! Jā, visas tās teorētiskās atziņas, kas nepieciešamas analīzes veikšanai es ieguvu pārāk strauji, tādēļ šobrīd pārlieku daudz atklāsmju nāk pār mani par manu līdzšinējo nepareizo dzīvi (tas garais iepriekšējais apraksts bija iepriekšējās dzīves modeļa izklāsts, turklāt attēlots saasināti). Jūs tiešām domājat, ka psihoanalīze (pašanalīze) man nevar palīdzēt? Paldies vēlreiz. Vai Jūs būtu ar mieru veikt psihoanalīzi man, ja es pie Jums pieteiktos?
  • 20.01.2012.
    Sveiki. Es pirms kāda laika satiku kādu cilvēku, kurš bija gaišs un saulains, pacilāts. Sākām satikties un izrādījās, ka šī ārējā pacilātība ir virspusēja. Ka cilvēks ir alkoholiķis, ilgu laiku bez darba, sit savu māti, redz halucinācijas, kas noveda pie atskārsmei, ka viņš ir šizofrēniķis...diemžēl vēlāk to apstiprināja viņa bijušais darba devējs, sakot, ka viņš tika atlaists, jo sācis lietot alkoholu lielos daudzumos ar antidepresantiem. Un tas, ko es vēlos pavaicāt, kā pārtraukt attiecības ar šādu, ja cilvēku? Ja fizisks kontakts vairs nepastāv, bet šis cilvēks apgalvo, ka satiek mani "smalkajā pasaulē" un ka Mīl mani, dala divās daļās.... Un es nesaprotu kā vislabāk iet tālāk? Jo ir sākusies milzīga vajāšanas mānija no viņa puses. paldies!
  • 20.01.12.
    Labdien. Vai ejot uz psihoanalīzi (konkrēti pie Jums) vai cilvēks nonāks aktīvajā uzskaitē? Vai ejot uz psihoanalīzi ir jāuzrāda personu apliecinošs dokuments? Kas ir šīs uzskaites gan pie psihiatra, gan psihologa, psihoterapeita, psihoanalītiķa? Kā tas attiecas uz privātprakses ārstiem? Kāda ir atšķirība starp parasto un aktīvo uzskaiti? Vai somotoforma veģetatīvā distonija un neiroze ir aktīvajā uzskaitē ņemamas slimības? ``[..] persona, kura ir ārstniecības iestāžu uzskaitē ar gara slimību`` - vai tas attiecas uz augstāk minētajām slimībām? Kas precīzi ir domāts ar ``gara slimība``.     Lūdzu izskaidrojiet terminu ``psihiskas dabas traucējumi``. Vai tas sevī neietver jebkuru emociju, rakstura īpašību u.c., ar noteikumu, ka tā personai traucē? Tostarp gara slimības. Tāds universāls termins. Paldies.
  • 19.01.2012.
    Sveiki. Ko Jūs teiksiet par šo: Visa mana dzīve ir kā erudīcijas spēlē – pastāv jautājums (dzīves situācija/problēma/vēlme) un divi atbilžu varianti (iespējamās reakcijas/risinājumi - melns vai balts. Super-Ego.), no kuriem viens jāizvēlas (Melna negribu/nedrīkstu būt, tātad negribēts balts), bet neviens no tiem nav tāds, kas man īsti patiktu (jo izvēles ir Super-Ego, nevis ID vai Ego). Izvēlos tomēr vienu no tiem (parasti balts, tātad ‘’jā’’), esmu iekšēji neapmierināta ar izvēli (apslāpēts/ignorēts ID un/vai Ego). Stulbums jau ir tas, ka neapzinājos (vai neuzdrīkstējos? = liela mazvērtības sajūta?) to, ka drīkstu izveidot trešo atbildes variantu, kaut spēles noteikumi (tā brīža situācijas piedāvājums no cita cilv. skatpunkta) neko neparedz par šādu iespēju. Tāpat bieži ir bijis, ka neapzinos, ka drīkstu aiziet un neizvēlētie nevienu no šiem abiem atbilžu variantiem, kas būtībā būtu kā trešā atbildes varianta paveids, jo būtībā pieņemtu savu (šo ‘’trešo’’) lēmumu – spēli neturpināt. Un šis trešais atbildes variants bieži vien arī būtu tas īstais priekš manis, kuru spēles laikā es pat neiedomājos, ka man ir tiesības citiem paust! Jo, laikam baidos no zālē sēdošās publikas nosodījuma, izsvilpieniem, ka publika mani atzīs par nepilnvērtīgu, muļķi, par neiederīgu starp viņiem. Šķiet, ka tajā brīdī, spēles brīdī, svarīgi ir tikai un vienīgi gūt publikas atzinību, ka viss tiek darīts vienīgi publikas dēļ! Izvēloties iespējamo atbildes variantu jūtu milzīgu spriedzi, sviedri plūst aumaļām, ir karsti, elpa sekla, ātra, sajūta, ka trūkst gaisa, sarkstu, sajūta, ka vēdergraizes sāksies, muskuļi maksimāli saspringti, tik saspringti, ka šķiet, ka galva vai rokas sāks no pārpūles trīcēt, un galva dun – pakausis pulsē no pārslodzes, smadzenes pārāk intensīvi strādā izvēloties starp diviem piedāvātajiem variantiem, nebeidzami muļļājoties ap šīm izvēlēm. Vienlaicīgi vērojot publiku, saprotu, ka vilcināties nedrīkst, ka publika nepacietīgi gaida atbildi vai tūlīt, tūlīt sapratīs, ka esmu pilnīga muļķe, neveiksminiece vai kā citādi nepilnvērtīga, jo nespēju sniegt pareizo atbildi! Dažkārt (vai vienmēr?) pārņem sajūta, ka nedrīkstu kļūdīties, jo man jāattaisno uz sevi liktās cerības, ka kļūdas gadījumā iestāsies bez maz vai katastrofa. Ka cilvēks/i, kas uz mani likuši cerības varbūt mani ir pārvērtējuši un es nemaz neesmu tik spējīga, tik laba, kā viņi par mani domā (=mazvērtības sajūta?), tādēļ es divtik nedrīkstu kļūdīties! Visa šā iekšējā haosa laikā pat prātā neienāk doma (šķiet, ka arī nav laika tam, jo viss norisinās dažu sekunžu laikā), ka varētu apdomāt/ izvēlēties trešo variantu, jo smadzenes ir pārkarsušas koncentrējoties uz šiem diviem piedāvātajiem atbilžu variantiem (melns vai balts, jā vai nē, veiksme vai neveiksme) un publikas iespējamo reakciju. Vienvārdsakot, tajā brīdī smadzenes ir nobloķētas, tās nespēj tajā brīdī domāt. Ar milzu pārpūli darbojas tikai viena šaura smadzeņu daļa, pārējās ir neaizsniedzamas, aizmigušas. Visa mana enerģija koncentrējas uz šo brīdi, uz pareizās atbildes atrašanu/paušanu un - ‘’kas tagad notiek?’’, ‘’kā es tagad no malas izskatos?’’, ‘’Ko par mani šobrīd publika domā?’’, ‘’nedrīkstu kļūdīties, nedrīkstu kļūdīties’’ un iespējamo publikas reakcijas analīzi. Dažās sekundēs tik daudz destruktīvu domu! Kad spēle (attiecīgā situācija) beidzas, kad aizeju no tās, jūtos bezgala nogurusi, pilnīgi izsmelta – enerģija ir iztērēta neauglīgi. Un tad sāku iekšēji dusmoties uz sevi, šaustīt sevi. Sākas ‘’psiholoģiskā atgremošana’’ par to, kas notika spēlē. Par izvēlēto nepareizo atbildes variantu. Par to, ka sevi ‘’nepasargāju’’, neizvēlējos trešo iespējamo variantu, jo tagad, esot prom no spēles, skaidri apzinos kāds tas varēja būt un, ka tas būtu bijis vispareizākais. Tā pavisam īsi varētu raksturot manu iekšējo dzīvi, kas ir veidojusi ārējo. Diskomforts un līdzsvara trūkums! To laikam sauc par sociālo fobiju. Nožēlojami. Un šie daudzie nepareizie ‘’pirmās vai otrās atbildes varianti’’ manā dzīvē ir izveidojuši dusmas pret sevi, savu nespēju sevi pasargāt, aizstāvēt, vainas uzņemšanos par attiecībām, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevušās vai ir pārtrūkušas (jo vainu vienmēr pēc tam meklēju sevī). Ja kāds saka, ka mīl mani, vienmēr esmu domājusi – vai tiešām šis cilvēks mani mīl? Vai tiešām tas mīl mani tādu, kāda es patiesi esmu? Vai mani vispār kāds var mīlēt, vai tas vispār ir iespējams? Pa īstam? Reizēm šķiet, ka, ja spēlē (dzīvē) būtu jāpiedalās maskā, kas sedz seju un neļauj atpazīt, vai aiz kaut kā jāslēpjas no publikas, es piedalītos ar prieku, bez stresa (vai ar mazu, normālu stresu). Justos drošībā, pasargāta. Šķiet tad bez raizēm varētu uzstāties. Citādi uzstāšanās vieš paniskas bailes. Pretrunīgi, bet kaut kur dziļi iekšienē ir tāda sajūta, ka man patīk uzstāties publikas priekšā, bet vienīgais, kas attur ir mani kompleksi, nepareizās domas par sevi. Es neļauju (pat ne domās) būt sev sliktai, būt ar trūkumiem, šķiet uzreiz rodas jautājums ‘’ko citi par to (manu rīcību) teiks? Ko citi par mani padomās?’’. Atceros, ka mamma vienmēr visu skatīja caur šo prizmu, vai tas man būtu no viņas ieaudzināts (Super-Ego = audzināšana), kā pareizs morāles standarts? Bet viņa taču bija (pirms gada pēkšņi nomira) psihiski slima (šizofrēnija) un slims cilvēks citus māca skatoties no sava greizā redzesloka. Turklāt cita piemēra/audzināšanas man nav bijis – tēva nekad nav bijis un citu pieaugušo pastāvīga klātbūtne arī ne. Vienmēr lietas bija jāskata caur ‘’ko citi cilvēki teiks’’ (mātei vienmēr likās, ka cilvēki par viņu smejas) un ‘’neesi egoiste, esi laba’’. Tātad, man šī Super-Ego ideja ir greiza, pilnīgi greiza un es drīkstu (man pat ir pienākums to darīt :)) to atzīt par nepareizu un aizstāt ar pretēju viedokli! Piebildīšu, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka māti ienīstu par to kā viņa mani audzināja. Ienīstu viņas slimīgo pusi, kas liedza mani mīlēt, pasargāt un rūpēties par mani. Vienlaikus ļoti ilgojos pēc viņas mīlestības. Tā es uzaugu sevi šaustot, vainojot par to, ka iespējams viņu nemīlu. Tagad es skaidri apzinos savas jūtas pret viņu, nevainoju vairs sevi un jūtos it kā mierīgāk. To visu es sapratu ar pašanalīzi. Ko Jūs ieteiktu man darīt savā labā, kādas konkrētas metodes, literatūra latv.val.u.c. Kā reāli var izmainīt nevēlamas reakcijas? Pie psihes ārsta noteiktu apsvērumu dēļ es neiešu, bet ārstēšana man ir vajadzīga, to es apzinos (jātiek vaļā no bikluma, kautrības, perfekcionisma, mazvērtības sajūtas, kontroles un vadības). Jūsuprāt, cik ļauni ir ar mani, kāda varētu būt iespējamā diagnoze? Vai man ir iespējams sevi izārstēt veicot ilgstošu pašanalīzi, vienlaikus pielietojot arī ārsta parakstītu medikamentozu terapiju? Paldies!
  • 14.01.2012.
    Sveicināti! Esmu tādā situācijā, kad meklēju citu psihoterapeitu. Esmu sapratusi, ka priekš manis ir nozīme – vīrietis vai sieviete. Vispār dzīvē man ir pieredze ar abiem. Tagad domājot par psihoterapiju, vīrietim liekas, ka vieglāk uzticēties. Kad domāju par runāšanu ar sievieti, vairāk baiļu jau tagad. Man pašai motivācija psihoterapijai pietiekoši augsta, esmu pietuvojusies bērnības pārdzīvojumiem, saprotu, ka nekur no tās nevar likties, esmu gatava lēnītiņām vērt vaļā to „Pandoras lādi”. Tikai tagad nesaprotu, ja es no domām vien jau baidos, kas tad būs kabinetā? Pie sievietes terapija būs grūtāka, bet varbūt tāpēc efektīgāka? Bet vilina iespēja pastāstīt par sevi vairāk, uzticēties, sajusties drošībā. Ko var sagaidīt no darba ar vienu un ko no darba ar otru?
  • 05.01.2012.
    Labdien! Esmu sieviete un iemīlējusies sievietē. Jūtos labi kopā ar viņu, taču tikai mājās divatā. Ārpus mājas mani stindzina bailes no sabiedrības nosodījuma, naida, izstumšanas. Reizēm bailes ir tik spēcīgas, ka kļūst fiziski nelabi. Nomāc doma, ka nevarēšu doties kopā ar viņu pie ģimenes, uz pasākumiem darbā. Neredzu izeju. Vai nu sabiedrības acīs "pareiza", pieņemta, bet viena, vai nu kopā ar otru cilvēku, bet bailēs, izolācijā un nosodīta. Cerēt, ka kādreiz satikšu un iemīlēšu vīrieti? Es nevēlos dzīvot bailēs. Vai vienīgā izeja ir šķirties? Ko darīt ar stindzinošajām bailēm?
  • 29.12.2011.
    Labdien! Varbūt Jums ir padoms, ko var darīt ar pazemojuma sajūtu. Kopš situācijas ir pagājušas vairākas dienas un tikai tagad es sapratu, kādēļ vēl nevar mazināties manas dusmas uz šo cilvēku, pazīstamu. Vārdu līmenī notika formāla saruna, bet neverbālā līmenī cilvēks gribēja mani pazemot. Tagad neko mainīt vairs nevaru, vīrieti vairs nesatikšu un nevēlos satikt, bet pazemojuma sajūta ir un niknums par to arī.
  • 25.12.2011.
    Labvakar! Ar vīru nedzīvoju kopā jau pusgadu, pēc 20 gadu kopdzīves. Oficiāli neesam šķīrušies. Esmu satikusi citu vīrieti-savu jaunības dienu nepiepildīto mīlestību, kurš, diemžēl ir precējies, bet es viņu mīlu. Neskatoties uz to, tagad es zinu kā jūtas iemīlējies cilvēks un ko nozīmē mīlēt. Vīrs vēlas sākt attiecības no jauna, jo sapratis, ka mani mīl, bet es nevēlos. Esmu viņam to skaidri pateikusi, bet viņš cer, ka pārdomāšu, palīdz, ja nepieciešams. Pēdējo 2 gadu laikā man riebās viņa pieskārieni, atdevu savu miesu, bet skūpstīt neļāvu. Jau no laulības sākuma seksā nekad neesmu bijusi apmierināta, arī visa sadzīve bija uz maniem pleciem. Esmu pārliecināta, ka neatjaunotu attiecības arī tad, ja nebūtu sastapusi citu vīrieti. Bet, kāpēc man vīra ir žēl un,dažkārt, izjūtot žēlumu nāk raudiens? Vai tāpēc, ka viņš šobrīd ir viens, dzīvo ar savu māti, draugu nav? Gribu saprast savas jūtas. Paldies!
  • 24.12.2011.
    Sveiki! Apsveru iespēju apmeklēt psihiatru, jo vairs netieku ar sevi galā. Naktīs neizguļos, jo visu laiku murgi nāk, mostos pa 6-7 reizēm naktī un aizmigt pēc tam atkal grūti, šaušalīgās ainas acu priekšā. Pa dienu vispār neko negribu darīt, tikai gulēt un nekur neiet. Neiet no mājas ārā, nedarīt neko, netikties ar cilvēkiem. Tas nav slinkums, no dabas neesmu slinks cilvēks. Lielākoties, teiksim tā, normālā situācijā, esmu atbildīgs cilvēks. Bet tagad... atceļu visus plānus, kursus neapmeklēju, lai gan pirms 2 nedēļām vēl biju izcilnieku sarakstā. Vispār nekur vairs nekārojas, neko negribas. Nav jau tā, ka dzīvot apnicis - mirt jau arī negribas. Redzi, tur tā problēma-ka neko, itin neko, negribas. Ko darīt? Kā rīkoties? Šķiet, ka tā varētu būt depresija, man radiem arī ir šī kaite bijusi. Kā to ārstēt? Ko man darīt? Jūtu, ka zaudēju sevi un nevaru nekādīgi savākties, atkal atrast to pamatu.
  • 18.12.2011.
    Cik vidēji pelna kā psihoanalītiķis?
  • 15.12.2011.
    Labdien.Man ir piemetusies nelāga kaite,tā izpaužas sekojoši:man sak sāpēt,pūsties vēders ir nepieciešams apmeklēt tualeti ja kaut kur jāizbrauc ar auto,vai ilgi jāstāv sastrēgumos,rindas,atrodoties svešas vietas .Ja atrodos mājās tad kaut nedēļas laika nekas slikts ar vēderu nenotiek.Svešās vietās ja ir pieejama tualete ari viss ir kārtība,bet ja nav tad protams vēders dzen mani izmisumā.Esmu veicis pārbaudes fiziski vēderam nav nekādas vainas Jautājums kā šādu kaiti ārstē? vai tas vispār ir iespējams?
  • 11.12.2011.
    Kā tikt galā ar vilšanos? Kā tikt galā ar to, ka dzīves sapņa piepildījums pēkšņi izrādās vienkārša parazītiski, bezemocināla maita? Nekad neesmu kādu dzīvē fiziski iespaidojis, bet ir manī tāds niknums, ka viņu gribas paņemt un brutāli sist pa seju - sist sievieti. Ne jau par to, ka mums nesaskanēja, ka pameta mani, bet par to, cik pēkšņi, neiejūtīgi, absolūtā pretrunā ar pašas gadiem daudz pareizi runāto un skaisti stāstīto. Vēl pirms pāris nedēļām teica, ka mīl mani, bet pati pēkšņi bezemocionāli atsakās no manis, pat nedodot iespēju izrunāties, pateikt savu viedokli, izšķirties cilvēcīgi, ar sapratni vienam pret otru un dzīvi. Kā tikt ar to mežonīgo naidu galā, tiešām gribas visu dauzīt pret sienām... viņu tai skaitā. Sāpīgi redzēt, ka viss tik ilgi veidotais ir iznīcināts vienā rāvienā, esmu izpumpēts sauss, bet pašai pupi sacelti gaisā un aiziet dzīvē. Tik pareizs, godīgs cilvēks, izrādās pilnīga palaistuve, sejā gribas špļaut. Kā tas var būt, ka vienā brīdī ir tāda mīlestība, bet otrā dienā jau ir pārņēmis neizmērojams naids un agresija.
  • 09.12.2011.
    Labdien! :) Ziniet,man ir smagi-gadu no gada jau...es esmu pilnīgi pazaudējusi sevi. Man liekas,ka šī nav mana īstā vieta, un cilvēki apkārt nav mani cilvēki. Man gribas visu pamest, bet es nevaru,jo atbildība kaut neliela par citiem ir. Es mānu sevi, meloju sev. Nav tā,ka man neveiktos, bet manī iekšā sēž tāds pesimisms,spēku izsīkums,nolemtības sajūta...man apnicis šis dzīvesveids,šī ikdiena. Es labprāt ko mainītu-bet nevaru-problēma ir nauda. Es studēju,mani uztur, bet es jūtos tiešām nepilnvērtīga,ka es nepelnu pati. Es esmu atkarīga no citiem. Citi man saka-Priecājies,tevi taču uztur,kamēr mācies! Bet es nevaru,man nepatīk,es esmu domās pat gatava ņemt dokumentus ārā no skolas,lai ietu strādāt, bet problēma ir tā,ka nav tik viegli atrast darbu. Tā ir tikai viena no manām problēmām-otra man maz draugu,toties labi draugi, un ģimene maza-tikai brālis un tēvs,kurš ir alkoholiķis jau kopš mūsu bērnības un tas mani grauj pamatīgi iekšēji... Un trešā-šis viss morāli mani dzen sviestā ar vīru. Paldies par uzmanību.
  • 03.12.2011.
    Labdien, lieta ir tāda,ka man bija vienas attiecības, kas ilga divus gadus. Vīrietis bija ļoti iemīlējies. Taču beigu beigās nekas nesanāca, un es viņu pametu! Mūsu attiecību laikā no viņa izskanēja frāze, ja es nebūšu viņa, es nebūšu nevienam citam. Tolaik es to tā palaidu gar ausīm, un īsti neuztvēru nopietni! Taču tagad, man pēc viņa neveidojas nevienas attiecības! Visi tie, kas man simpatizē pazūd! Pēdējo divu mēnešu laikā to ir bijis kādi 5. Ko lai es daru, ko lai domāju?
  • 02.12.2011.
    Labvakar Arkādij! Esmu ļoti nepārliecināts. Reizēm ar skaudību skatos, kā citi, daudz jaunāki par mani, ir pārliecināti, uzdrīkstās, spēj komunicēt, riskēt. Bet es esmu tāds bailīgs, vienmēr visu desmi reiz pārdomāju, reizēm uztraucos elementārās situācijās, daudz ko atlieku uz rītdienu. Tik ļoti reizēm baidos kļūdīties, ka nedaru nemaz, tikai sapņoju. Bērnībā biju diezgan kautrīgs, pamatskolā diezgan atstumts, netusējos ar klasesbiedriem, biju pat viegli saraudināms. Daudzi mani abižoja no vecākām klasēm, lai gan vairāk pa jokam. Taču, lai arī kautrējos un no visa baidījos, centos piedalīties visādos skolas konkursos, sarīkojumos, kāpt uz skatuves. Varētu teikt, ka biju ļoti pareizs. Jau vidusskolā stipri mainījos, jo bija citi draugi, taču tāpat biju līdzskrējējs, un, ja bija kādi konflikti, baidījos dot pretī, jo baidījos kādam nodarīt pāri - ar visu to, ka reāli pāri tika darīts man. Vai šāds dzīves sākums mani padarījis par lupatu? Pats neciešu sevī to neizlēmību - kuras bikses vilkt, kā darīt, kā nedarīt. Tas arī ļoti traucē darbā, ka nav savs viedoklis un pārliecība, kurai es pats ticu. Interesantākais, ka neesmu ne neglītenis, ne lempis, ne muļķis. Varbūt nedaudz bērnišķīgs, taču apzinos, ka esmu pat ļoti interesants čalis. Strādāju interesantus darbus, esmu arī DJ, esmu arī sporta auto klubā, draudzene ir vispār apskaužami fantastiska - no malas nevar pateikt, ka esmu tik kompleksains. Bet pašam tas tik ļoti traucē, ka bieži ir grūti sajusties komfortabli svešāku cilvēku kompānijā, pavada sajūta, ka visi ir pārāki. Reizēm klausos desmit gadus jaunāku čali tā kā savu māti un klausu uz vārda. Vai ar to var kaut procentuāli tikt galā? Vai tāda ir mana būtība? Ļoti gribas sajusties brīvam, pārliecinātam, riskēt, īstenot savus sapņus. Bet tā baidīšanās kļūdīties un domas ko citi teiks un vai citiem patiks traucē. Es gribu atbrīvoties no pārmērīgām domām par citiem un domāt vairāk par sevi. Paldies, varbūt tīri virspusēji varat dot kādu praktisku padomu.
    Vēl gribēju piebilst, ka paralēli visam ļoti maz guļu. Parasti tās ir 4-5 stundas, jo vakarā ilgi sēžu pie datora, sapņoju par kaut ko, bet no rīta agri jāiet uz darbu. Līdz ar to ne vienmēr esmu savācies, bet darbs par spīti manam nesabiedriskumam ir ļoti tieši saistīts ar cilvēkiem. Tik maz laika paliek arī tāpēc, ka nevaru pateikt darbā nē. Baidos pateikt, ka gribu atpūsties, ka ir kaut kas svarīgāks par darbu. Kad mērs ir pilns, tad nosolos sev paņemties, bet kā nomierinos, tā viss ieiet vecajās sliedēs - galvenais citu intereses, darbs, nevienam neatteikt, par sevi padomāšu kaut kad citreiz. Paldies, ja varat ko ieteikt.
  • 01.12.2011.
    Labdien! Kad rakstu Jums šo vēstuli ir kārtējais vakars, kad mokos ar bezmiegu un vēlos tāpēc pašnāvību uztaisīt, jo ir grūti (zinu arī, ka to nekad nedarīšu). Vakarnakt 8 stundas mocījos līdz aizmigu. Es nepārspīlēju, tā tiešam ir un jau gadiem. Zinu, ka jāiet pie psihiatra, jo ļoti labi apzinos, ka esmu slima, taču mani attur fakts, ka strādāju par prostitūtu, un nevēlos atklāties, bet melot arī negribu. Katru gadu sev apsolos, ka izķepurošos un strādāšu labu darbu, tad arī iešu pie psihoterapeita, jo tad nebūs kauns. Diemžēl liktenis mani vēl spīdzina, un vēl arvien jāstrādā par nelaimīgu pērkamu sievieti. Taču, par problēmu gribēju runāt -     man naktīs uzplaiksna nepārtrauktas perversas ainas ar līķiem, nogalinātiem mīļajiem cilvēkiem, redzu sevi, kā mani sašauj vai sadur ar nazi... Es tās negribu redzēt, jo man nav tādas tieksmes uz brutalitāti - manas vēlmes ir saistītas ar mīlestību, saskaņu, bērnu pulciņu, daudz mājdzīvniekiem un veselīgu dzīvesveidu. Tad no kurienes šīs perversās ainas? Cik ļoti manām smadzenēm jābūt gan bojātām? Kas gan tā varētu būt par slimību? Smieklīgi, bet pirms rakstu Jums šo vēstuli, vēlējos sevi hipnotizēt, lai beidzot aizmigtu. Sākuma uzdevums bija koncentrēties ūdenskrituma skaņās (youtub), kad pēkšņi sākās šo perverso ainu uzplaiksnījums, kā es mīlējos ar visiem saviem dārgajiem, norautas galvas.... pretīgi.. man pat pret šiem cilvēkiem nav seksuālu tieksmju, man vispār tādas ir reti un ja ir tad iemīlēšanās periodiem pret mana vecuma atraktīviem un pozitīviem cilvēkiem. Ko jūs man ieteiktu, jo tā tas vairs nevar turpināties. Man ir paniskas bailes no šiem murgainajiem uzplaiksnījumiem, kurus es NEKAD pat neesmu līdz beigām noskatījusies, jo momentā cenšos novērst domas uz ko citu. Tās nav manas fantāzijas - es nezinu kas ir šie murgi un kāpēc tie mani piemeklē neguļot.
    P.S.Un vispār esmu galīgi sevī sapinusies. Šķiet,ka šo manu vēstuļu rakstīšana ir pamatīgs kliedziens pēc palīdzības. Man ne tikai rādās murgainu tēlu uzplaiksnījumi, man tie arī pamatīga problēma - saskarsme ar cilvēkiem. Pārsvarā man visi liekas tik neizsakāmi garlaicīgi, ka esmu palikusi bez draugiem. Pirms iesaistījos prostitūcijā, man draugu bija daudz. Tagad esmu viena kā pirksts. Tā kā satieku arī daudz dažādus ar prostitūciju nesaistītus cilvēkus, kas vēlas arī komunicēt nevis seksu (prostitūtas darbā vīrieši runā tikai par seksu, it kā tam vispār būtu kāda nozīme. Kur paliek uzticēšanās, draudzība, cieņa? Bet kolēģes runā, kura vairāk izdzers šņabi un izpīpēs cigarešu, bet lieta tāda, ka es visus atgrūžu, kas vēlas iepazīties un draudzēties. Mani kaitina visi šie cilvēki un es nezinu kāpēc. Man tik ļoti reti gribās kāda sabiedrībā pavadīt laiku, ka tas jau sāk šķist nenormāli. Šī visa gada laikā mani ir ieinteresējuši TIKAI 3 cilvēki. Esmu negribot daudzus aizvainojusi, jo laikam grūti noslēpt to, ka nevēlos draudzību. Un man nepatīk, ka kāds jūtas slikti manis dēļ. Man patīk dāvāt prieku, taču kaut kā neizdodas. Kas es vispār tāda esmu? Sūtīšu Jums vēstuli un tā kā šo nakti kārtējo reizi negulēšu, jo manī atkal, kad visi guļ, kūsā pārpilna enerģija. (Starp citu, dienā esmu pārgurusi un īgna, jo vēlos gulēt.), nopietni apsvēršu iet pie psihiatra par spīti kaunam, jo pārlasot abas šīs manas vēstules, saprotu, ka joki mazi. Es laikam esmu traka. Paldies, ka izlasījāt.
  • 24.11.2011.
    Vēlējos pajautāt, kāpēc cilvēkam tik ļoti gribas atkārtot vecāku pagātnes modeli? Kāpēc ir tik grūt pārtraukt apburto loku? Kāpēc Dievs piespēlē tādus pašus cilvēkus ar tādām pašām problēmām? Ir tik grūti redzēt tās dubultā! Kā stāvēt tam pāri un atrast spēku iet savu ceļu, iet sirds ceļu un neiekrist pagātnes lamatās? Kā atbrīvoties no traumējošās pagātnes? Vienkārši jāieklausās sevī, savā intuīcijā? Savā sievišķībā un jābūt pašai?
  • 22.11.11.
    Man patīk geju porno. Vai tās ir kādas novirzes? Man ļoti patīk sievietes, reāli dzīvē man vīrietis nekad nav izraisījis iekāri, taču porno patīk. Varbūt tas ir stereotips, ka sieviete ar sievieti ir skaisti, bet vīrietis ar vīrieti pretīgi? Es nejūtos ne gejs, ne biseksuāls, lai gan bērnībā ir vecākiem bijusi ļoti negatīva attieksme par seksa tematiku, un jau kopš pavisam mazotnes seks man ir bijis kas ļoti aizraujošs. Būdams pavisam vēl puisēns ir bijušas rotaļas ar citiem vīriešiem. Pēdējo reizi tas bija, kad man bija 15, tagad man ir 30. Bet seks ar vīrieti man nav nekad bijis, pat zemapziņas līmenī nav bijusi iekāre vai pat domas. Kas ar mani notiek?
  • 12.11.2011.Labvakar! Gribētu uzdot jautājumu,kas mani satrauc gan personīgi,gan,ja tā var teikt,sociāli. Situācijas apraksts: ir mums darbinieks(vīrietis-30g),kuram regulāri viņam neizdevīga darba grafika vai lielākas noslodzes gadījumā "uzrodas" darba nespējas lapas.Pēc pēdējās šādas reizes vērsāmies oficiāli Veselības inspekcijā,lai noskaidrotu darba nespējas pamatotību,saņēmām oficiālu atbildi,ka darba nespēja noteikta pamatoti,tā joprojām turpinās,bet vairs ne pie ģimenes ārsta,bet pie psihiatra(!),kaut gan sākās viss ar saaukstēšanās simptomiem. Vēl zinu,ka šim puisim bijis meningīts smagā formā pirms apmēram 7 gadiem. Jautājums,kas mani mulsina... Ja cilvēkam,kuram ir psihiatra noteikta relatīvi ilgstoša darba nespēja(ilgāk par 1 mēnesi)-tātad viņš nespēj veikt vienkāršu fizisku darbu,kas neprasa ne garīgu sasprindzinājumu un piepūli,ne arī augstu koncentrēšanos vai pastiprinātu uzmanību-to tātad ar savu parakstu ir apstiprinājis konkrētais ārsts-psihiatrs,kurš izsniedzis šo darba nespējas lapu.Bet...Kā cilvēks šajā ārstēšanās periodā var VADĪT??? autotransportu,kur savukārt pilnīgi noteikti vajadzīga reakcija, augsta koncentrēšanās spēja utt.Apmēram pirms pusgada šis cilvēks kā autovadītājs bija iekļuvis avārijā,kur cieta cilvēks. Kā ir pareizi? Vai ārstam- psihiatram ir likumīgi jāziņo par pacienta medicīnisko stāvokli,lai anulētu medicīnisko izziņu CSDD,vai tas ir tikai uz ārsta sirdsapziņas,vai arī tas ir pieļaujams,ka vienkāršu fizisku darbu veikt nevar,bet braukt pie stūres un,iespējams,apdraudēt sevi un citus var? Mani patiešām interesē gan likumiskais,gan ētiskais aspekts.Godīgi sakot,nezinu,kā pareizi rīkoties šādā situācijā,bet vienaldzība,manuprāt,būtu nevietā. Tas arī viss! Paldies jau iepriekš,ja atbildēsiet! 
  • 03.11.2011.
    Paldies Jums, esmu pati savas laimes kalēja. Veidošu sevi par to, kas vēlos būt, pārvarot atstāto mantojumu. Un šī ir mana iespēja veidot attiecības, pa īstam uzticēties un mīlēt un es to izmantošu, paldies Jums. Un mans draugs ir taču mani izvēlējies, vai ne? Tieši mani un nevienu citu!
  • 03.11.2011.
    Liels paldies par atbildi, mēģināšu aizrakties līdz problēmas būtībai, jūsuprāt, tas noteikti ir saistīts ar mani pašu, ar manu pagātni, ar manu pieredzi: mātes, tēva, ģimenes attiecībām, piedzīvoto? Bet vai tiešām tam, ka drauga domas tik kardināli mainās ik reizi, kad prasu par pagātni, ir normāli? Sanāk, ka problēma ir kaut kur daudz dziļāk? nejūtos vērtīga pati par sevi, ir traumatiska pieredze? Tā tas viss ir un to grasos mainīt, es tikai vēlējos saprast, vai drauga izteikumiem par pagātni ir kāda nozīme un mūsu mīlestībai vai arī ir skaidrs, ka viņa pagātne ir viņa pagātne un mūsu tagadne ir mūsu tagadne. Bet kāpēc arī viņa vārdos tāds juceklis? Vai tas kaut ko nozīmē? Noteikti mana problēma ir manā pieredzē - māte bija slima, aizgāja no dzīves pati, nepasakot man neko, ar tēvu kopā nedzīvoja , tēvam es biju pārsteigums utt
    man ir bailes tikt pamestai un man pašai ar to ir jāstrādā. Paldies Jums liels, tagad zinu, ka ,,raku`` ne tur. Bet tik un tā, vai ir normāli, ka attieksme pret pagātni tik `ļoti var mainīties? Vienreiz tā un citreiz savādāk? Tas ir tāds normāls stāvoklis. Man nav jābaidās no viņa pagātnes, tā viņam ir tiešām pagātne? Tad esmu mierīga, jāstrādā ar sevi un mūsu attiecībām. Man jāpierāda, ka esmu es pati un vislabākā, kaut viņš simtām reižu to man ir teicis. Ka tikai mani mīlējis ir pa īstam un bija viņai pieķēries kā salmiņam, ka gribējis būt vajadzīgs, tagad visai dzīvie ir jēga, esot mums abiem kopā. Man jātic viņa mīlestībai un jāsaprot, ka pagātne ir pagātne un jādzīvo šeit un tagad. Viņš mani ir izvēlējies. Ja būtu ar to meiteni sanācis, nekad mēs taču nebūtu tikušies. Zinu, ka esmu viņam uz mūžu, jātiek galā ar bailēm.
    Noslēdzot iepriekšējos e-pastus man šķiet, ka vēl problēma slēpjas tajā, ka mums katram ir sava izpratne par konkrētiem jēdzieniem. Un patiesības mainās. Jāatbrīvojas no bailēm.
  • 02.11.2011.
    Kā lai tiek galā ar domām par drauga pagātni? Par savu pagātni viņš ir teicis, ka nekad nebūs tā kā bija, atbildot uz jautājumu, ka es arī tā gribu, kaut gan ar to vēlējos pateikt, ka vēlos, lai ar mani ir tā!!! Ar katru ir kā pirmo reizi, abiem bija rozā brilles, šķīrās bez naida, tikās slepus, attiecības saucis par iekāri, teicis, ka bija pieķēries viņai kā salmiņam, ka gribējis būt vajadzīgs, ka likusies tāda mīlestība, tagad nāk smiekli, ka man teicis kaut ko, jo esmu prasījusi, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt, pie vecām mēbelēm neatgriežas, uz jautājumu, vai tagad ir labāk, viņš ir atbildējis, ka nezina vai labāk, bet savādāk, uz jautājumu, vai iepriekšējā bijusi īstā, atbildējis, ka varbūt bija, tagad to vairs nenoskaidros, pēc tam, ka viņam ir viss bez varbūt, tikai atbildējis uz manu jautājumu, tāpat izmetis, teica, ka viņa viņu sāpinājusi, bet tās versijas tik dažādas, uz jautājumu, ko darītu, ja satiktu, kā reaģētu, teica, ka neko, jo nav nekādu jūtu, ka es esmu viss, ka sapņi piepildījušies, esot kopā ar mani, bijis bail atkal vilties un tāpēc bijis tik piesardzīgs, tomēr man ir bail šo sievieti un draugu satikt kopā vienā pasākumā, man traucē informācija, ko ziņu par viņu, traucē apziņa, ka viņam ar viņu kaut kas ir bijis, bail, ka nerealizētās sajūtas varētu atkārtoties viņiem, jo viss beidzies tā arī nesākoties, jo nekā nav bijis tur apakšā, tukšums, tizlums? par mani teicis, ka bija jāgaida tik daudz gadu, lai satiktu tādu kā mani, ka mīl mani kā nevienu un nekad, ka tikai mani mīlējis ir pa īstam, ka esmu īstā vienīgā, ka mani apzināti ar vārdiem sāpinājis tad, kad es viņu sāpinu, man arī bijusi bēdīga pieredze,varbūt savas domas pārnesu uz viņu? Gribu atbrīvoties no pagātnes rēga! Kā to izdarīt? Kā nebaidīties satikties aci pret aci ar viņa pagātni? Kā būt drošai, ka viņš neaizies? Mani pārņem tādas sajūtas reizēm, kaut arī tām nav pamata! Tikai zinot to informāciju, viņš teicis, ka par mani labākas nekad nav bijis un nebūs, ka esmu labākais, kas ar viņu noticis, ka savu necilo pagātni nožēlo, tomēr, ka tā bijusi sāpīga pieredze, citreiz, ka sāpīga, citreiz, ka ne, kā lai tiek skaidrībā un rod sirdsmieru, zinu, ka viņam esmu viss, tomēr, kā lai sadzīvo ar visu šo dažādo informācijas plūsmu par viņa pagātni....???
    02.11.2011.
    Turpinot vakardienas e-pastu par pagātnes rēgu, man gluži vienkārši gribas baudīt dzīvi ar mīļoto šeit un tagad un nedomāt par to, kas ir bijis viņam pirms manis, jo arī man ir bijusi pagātne, taču, kāpēc vārdi tik ļoti mani ir personīgi skāruši, ka viņam ir bijušas emocijas pirms manis? Mulsinoši, ka skaidrojumi ik reize ir tik dažādi, uz to viņš ir atbildējis, ka patiesībā nav ko teikt, bet kaut kas jāsaka un jāpiepušķo, ja jau es vēlos zināt. Viņš ar necilo pagātni nelepojas, pagātne ir vājā vieta, kas nav saistīta ar konkrēto cilvēku, viss ir bijis ,,fufelis`` līdz saticis mani, domas par bijušo mainās, līdz manai parādīšanās manā dzīvē domājis citādi, speciāli mani sāpinājis, kad viņu sāpinu, kā lai tieku brīva no vārdiem,ko viņš pateicis, ko viņš patiesībā ar to visu man ir mēģinājis pateikt, tikai to, ka gribējis, lai izdodas un nav izdevies? Teica, ka gribējis būt vajadzīgs, neesot bijis vajadzīgs pat ģimenei. Citreiz teica, ka tā esot bijusi tikai iekāre, tikai, lai interesanti, ka bijis maksimālists, iesaistījies attiecībās nedomājot, kāda tam jēga, tagad visam ir jēga, kad es esmu. Citreiz teica, vai es domājot, ka bijis tikai sekss bez mīlestības, ka nē, citreiz, ka sekss ir sava veida mīlestība, saprotu, ka runāt par šo ar viņu nav iespējams un nevajag, ka man pašai ar šo jucekli jātiek galā, viņš teica, ka viss izrādījies tukšums, ka pretīgi atcerēties, citreiz, ka bijušas skaistas atmiņas....Negribu rakņāties viņa pagātnē kā miskastē, gribu nedomāt par to un būt brīva no tās. Viņš ir, es neesmu. Zinu un jūtu, ka esmu viņām viss, ka tikai mani mīlējis ir, bet visi tie teksti......man bail, ka kādreiz viņiem var kaut kas iznākt atkal un es būšu iztērējusi laiku. Viņš saka, ka es gribot, lai tā būtu, jo tad pati būšu brīva, man pašai mana pagātne traucē un es to pārnesu uz viņu, es neļauju sevi mīlēt un tāpēc viņam bijušais licies nozīmīgs, kaut gan tas nekas neesot, viņš to teicis, lai mani sāpinātu, kad es viņu sāpinu, teica, ka viņa esot bijusi prasta, tikai apliekot viņu, viņš negrib aplikt sevi. Būtu precējis, bet izrādījās prasta, tad atkal, ka nekad nav bijis gatavs precēties, ka tikai tā izmetis, ka briesmīgs raksturs, ej nu tiec gudrs kā bija, tās versijas tik dažādas, negribu par to domāt, gribu būt brīva un mīlēt pa īstam.
  • 31.10.2011.
    ko darīt, ja radusies liela pieķeršanās terapeitam-sievietei-arī seksuāla-fantāzijas un vēlme tās realizēt?
  • 30.10.2011.
    Kā teikts šajā saitā - http://www.lgpgroup.com/ego.html - mums ir ego, kurš pats par sevi itkā neeksistē, bet to veido mums apkārt mītošie cilvēki. Vai tas ego, kas tiek izveidots kaut kādā mērā var saistīties ar emocionālo inteliģenci vai nespēju kontrolēt savas emocijas? Vai ir iespējams pilnībā apzināties savas emocijas un tās kontrolēt un izskaust vecās emocionālās atbildes reakcijas?
  • 29.10.11.
    Labdien! Ļoti personisks jautājums. Sapņos mīlējoties nekad nespēju tikt līdz galam -sasniegt orgasmu. Ilgu laiku to pat nebiju ievērojusi, taču tagad šķiet dīvaini. Vai tā ir visiem cilvēkiem? Tā ir mokoša sajūta. Esmu pamanījusi, ka sapnī telpā, kurā ar kādu mīlējos, ļoti bieži ienāk citi cilvēki. Tad protams cenšos izlikties, ka nekas nav noticis. Kādēļ tā?
  • 27.10.11.
    Vai ir kādi vienkārši vingrinājumi ar kuriem sākt, lai izveidotu sevī citādāku emocionālo atbildes reakciju? Jo šobrīd man ir finansiālas problēmas un es nevaru atļauties psihoterapeita/analītiķa pakalpojumus, un negribu stāvēt dīkstāvē, gribu attīstīties un būt normāls : D
  • 25.10.11
    24.10.11. - (atbildes jautājums) tas izklausās tik ļoti loģiski. Vai tas varētu būt tādēļ, ka man nav bijis Tēva paraugs - Nekad! ?
  • 24.10.11. Mana problēma ir sekojoša, es radu problēmas tur, kur to nav. Spilgts piemērs ir gadījums, kad manai draudzenei sanāca tā, ka viņas labākā draudzene, kura viņai vienmēr ir nozīmējusi visu (kā viņa man saka) pēkšņi vienkārši tā teikt ``uzmeta`` un mana draudzene ļoti par to pārdzīvoja, un pateica, ka viņai tajā brīdī nekas cits vairs nav svarīgs. Nu un es ``apvainojos`` vai nezinu kā to nosaukt par to ``vairs nekas cits nav svarīgs un aizsvilos, jo tā draudzene vienmēr kaut ko sliktu viņai izdara un viņa par to pārdzīvo, bet to, ka es vienmēr cenšos būt par viņu un palīdzēt, man liekas viņa nenovērtē (jo, pēkšņi viņai nekas cits vairs nav svarīgs). Es it kā apzinājos to, ka viņai ir grūti un mirkļa emocijas spēlē dramatisku lomu, bet tāpat es nespēju sevi nokontrolēt un sāku uzbrukt ar jautājumiem par to ``nekas cits vairs nav svarīgs``. Un tā rezultātā attiecības tika sabojātas. Un tādi gadījumi ir daudz, kad es tā radu problēmas. Tie varētu būt kompleksi vai kaut kādas bailes, greizsirdība? Iepriekšējās nesaskaņas arī saistās ar viņas pārdzīvojumiem par kaut kādiem cilvēkiem, kuri nodarījuši viņai pāri un viņa ilgi par to pārdzīvo un atstājot novārtā attiecības ar mani, vismaz man tāda sajūta radās, bet viņa šķietami nenovērtē to, ka es viņai savu atbalstu sniedzu ar 100% atdevi. Es tiešām nezinu kas ar mani nav kārtībā.
  • 01.10.2011.
    Esmu tikai 20 gadus jauna, bet jau ir apnikums. Pēc horoskopa esmu vēzis, tāpēc visu uztveru daudz smagāk un esmu emocionālāka. Esmu neapmierināta ar sevi, gan izskatu, gan kā par personību. Nezinu, kāpēc īsti mācos koledžā, jūtu, ka tajā profesijā, kurā studēju nebūs tā, kurā strādāšu nākotnē. Bet pamest studijas nevaru - jādabū diploms+ nav tādas finansiālas iespējas. Dzīvoju no mammas un drauga naudas. Tagad visur problēmas. Mamma traki slima, ar draugu..visas citas problēmas. Pat nezinām kāpēc esam kopā. Laikam, kad atradīšu darbu un varēšu sevi nodrošināt, būs jāšķiras. Mīlestība bija. Pirms 2 gadiem beidzās. Bija arī šķiršanās. Bet gadījās kopā sanākt. Vai var piespiest sevi mīlēt otru? Vai vismaz atgūt tā sajūtas, kādas bija pirms 2 gadiem? Problēmas jau radu es. Viņš dara tik daudz un ir tāds kādu vnm esmu vēlējusies, bet sirds man stulba. Neklausās manī. Ai. Viss liekas tik nepareizs. Nezinu vai te var ko ieteikt.. pašai ar sevi jāstrādā..
  • 16.09.2011.
    Nevaru tikt vaļā no smēķēšanas. Iesāku to darīt kādos 16 gados, lai "ieriebtu vecākiem." Taču 19-20 gadu vecumā tiku no tā laimīgi vaļā, vienkārši saņēmos un viss. Tā nu es mierīgi bez šī kaitīgā ieraduma nodzīvoju kādus gadus 7, 8. Man smēķēšana vienkārši neinteresēja, neatkarīgi no tā, vai bija noticis kas slikts, vai biju ballītē. Man neradīja diskomfortu, ja esmu vienīgais nesmēķētājs, es pat biju lepns par to. Taču reiz iepazinos ar vienu meiteni, īsā laikā viņa man salauza sirdi un es pilnīgā izmisumā paņēmu rokās cigaretes. Protams, domāju, ka tas būs uz brīdi, bet nu jau ir tā, ka man jau sen ir cita meitene, esmu pat laimīgs, ka ar iepriekšējo viss beidzās tā, taču no cigaretēm vairs vaļā netieku jau gadus 3. Lai kā arī censtos, lai kā apzinātos, tas vienkārši vairs neizdodas. Kolīdz rodas kaut mazākais stress - vai nu par darbu, vai skumjās domas par ātri pagājušo jaunību, vai vienkārši par kādām dzīves neveiksmēm - uzreiz gribas ķerties pie cigaretes. Ar visu to, ak ar pilnu prātu saprotu, ak tas bojā manu veselību, naudas maku un visu pārējo... Tagad jau nesmēķēju jau gandrīz nedēļu, fiziski pat negribas, bet kolīdz kāds mazākais spiediens pa nerviem - tā jau domas par nākošo paciņu. Kā lai tiek no tā vaļā, jau apnicis vairākus gadus sevi mānīt, ka nu šī paciņa būs tā pēdējā.
  • 16.09.2011.
    Labdien! Man ir 28 gadi, pirms apmēram 3 gadiem, izšķiros no sava vīra, ir kopīgs bērniņš! Bet baidos, ka esmu pilnīgi neemocionāla, šķiet ka vienīgais kas manī vēl izraisa jūtas ir bērniņš, pret visu citu esmu pilnīgi zaudējusi spēju just, pat šķiršanās laikā saglabāju absolūtu mieru un ne reizi neraudāju! Tomēr es murgoju naktīs, reizēm ir stresa sajūta no nekā! Tas ir normāli? Apkārtējie man saka ka man esot jāsāk satikties ar citiem, ka tas neesot normāli, bet es vienkārši neko nejūtu!
  • 07.09.2011.
    Lieta tāda, ka man ir zudis dzīvesprieks...nav interese pilnīgi ne par ko, caurām dienām sēžu i-netā, ļoti daudz smēķēju, zudusi apetīte, kā rezultāta zaudēju svaru. Mans vīrietis šobrīd atrodas ārzemju komandējumā, bet viņam prom esot esmu sapratusi, ka vairs nevēlos būt kopā ar viņu--izvērtējot visu mūsu kopdzīvi jūtu, ka šis nav tas vīrietis, kas man ir vajadzīgs....ir vel arī šādas tādas sadzīviskas problēmas, kuras, manuprāt,būtu jārisina viņam, bet viss tiek ``uzkrauts``maniem pleciem...esot kopā ar viņu vairs nejūtos kā sieviete--mīlēta un cienīta, bet kā viņa ``čoms``, tāda sajuta, ka esam kopā tikai pieraduma pēc. Kopīgu bērnu mums nav, man ir dēls-pusaudzis no pirmās laulības...šobrīd apsveru iespēju aiziet no viņa un sākt dzīvi no jauna...Bet nesaprotu,kādēļ tās sajūtas ir manī--dzīvesprieka zudums,dzīves apnikums un t.t?...
  • 31.08.2011.
    man jau kādu ilgāku laiku ir tāda nomokoša sajūta, par to, ko es gribu no dzīves, par to, kas būs tālāk, tādas kā skumjas, nesaprašana, nomāktība. Ik pa laikam man ir stipras galvassāpes, vai ir iespējams, ka tās ir saistītas ar to visu, vai ir iespējams, ka man ir neliela depresija?
  • 31.08.2011.
    Labdien, sakiet lūdzu cik pie Jums izmaksā viena sesija, un cik ir minimālais skaits cik bieži nedēļā Jūsu pārstāvētajā terapijā ir jāiet.
  • 28.08.2011.
    Labdien! Mana problēma ir tāda, ka pēdējā pus gada laikā esmu kļuvusi ļoti paranojiska. Uztraucos par visu, kas skar manu veselību. Jebkuras sāpes uztveru kā kaut ko ļaunu, respektīvi, "piesienu" sev entās slimības. Ja man uzrodas klepus vai sāpes krūšu rajonā - izfantazēšu, ka man ir plaušu vēzis, un tā tālāk - par jebkuru izmaiņu manā veselībā. Agrāk tā nebija, visu uztvēru vieglāk un par sīkumiem neuztraucos. Pati nesaprotu, kāpēc tā. Tas nomāc, jo domām ir liels spēks,kas spēj piesaistīt dažādas enerģijas. Īsāk sakot, nezinu, kā no tā var atbrīvoties, saudzēt savus nervus.
  • 28.08.2011
    Labdien. Vēlos apmeklēt psihoterapeitu vīrieti, taču esmu dzirdējusi, ka terapijas procesā klientes pieķeras terapeitam, pat iemīlas. Mani tas biedē. Nevēlos ko tādu piedzīvot. Kā psihoterapeiti risina šādas situācijas? Kā atbrīvoties no šīm bažām?
  • 23.08.2011.
    Ko darīt, ja mamma visu laiku raud un nesaka, kas ir par vainu? Nekad neesmu bijusi tas cilvēks, kuram ģimenē prasa padomu vai kuram izkrata sirdi, bet vēlētos vismaz taisnību. Kā to izdibināt no pašas mammas?
  • 13.08.2011.
    sveiki.....man ir jautājums saistībā ..vienīgi tik ap un ar mani par manu psiholoģisko stāvokli....man šobrīd ģimenē ir posms kad es gribu šķirties pēc kopdzīves 10 gadiem.....bet ne aiz kāda liela iemesla ....vienkārši man liekas ka man mana dzīve ir viens liels apnikums.....man apnikusi ikdiena darbs ..mājas..darbs...bērns..ēst vārīšana........es bet šķirties gribu tikai es nevis vīrs jo viņam viss dzīvē apmierina jo viņam viss liekas normāli...ai es pat nemāku izstāstīt savu sirds sāpi .... viss maļas pa iekšu ....
  • 10.08.11.
    Labdien,man ir 24 gadi, es apsveru domu par psihoterapijas nepieciešamību taču pašlaik mani attur tās izmaksas.. Kopš sevi atceros, man no visa kā ir bijis bail, no tuvojošā zobārsta apmeklējuma, no dažādām ikdienišķām lietām. Pārsvarā jūtos nogurusi. Bieži esmu dusmīga par ikdienišķiem sīkumiem, darba devējs bieži izturas pazemojoši vai aizvainojoši, tad negatīvās emocijas diemžēl atnesu mājās. Saprotu, ka jāmāk dzīvot vienkāršāk, bet es nespēju sevi atturēt no dusmu izvirdumiem. Man ir arī vēl kāda problēma, es neesmu spējusi piedot vīram attiecības pirms manis, ar man zināmu cilvēku, tās bija pirms vīrs mani pazina, bet kad iepazināmies viņš šo faktu neatklāja, to es uzzināju vēlāk uzstājīgi jautājot.. es neciešu melus, pati nemeloju, tādēļ prasu arī no otra to pašu. Nezinu vai arī tas fakts ka spēju iztēloties to otru cilvēku- viņus abus kopā. Tad nu reizēm dusmu brīžos izsaku kādu dzēlīgu piezīmi, lai arī zinu, ka vīram tas sāp un viņš to ir nožēlojis. Strīdamies kādu reizi mēnesī un parasti diezgan analītiski izspriež daudz ko, bet gala beigās pie strīda vainīga esmu es ar savu rīcību un ne vienmēr es tam piekrītu. Bieži jūtos vainīga par kaut ko, ka nespēju pilnvērtīgi vai tik cik vēlētos palīdzēt (finansiāli) mammai, dažkārt šķiet ka viņa manī provocē vainas apziņu, par dažādām lietām. Ir lietas ko dzīvē vēlētos paveikt, bet izanalizējot un apzinoties riskus man ir bail ko uzsākt jo bail no neveiksmes. Man arī nav pārliecības par sevi, kas man traucē. Nezinu, kā sev palīdzēt, pašlaik pasveru iegādāties kādu no "pašpalīdzības" grāmatām, vispār piederu pie tiem, kas uzskata, ka man pašai jātiek galā ar savām problēmām, bet ar laiku ar vien vairāk saprotu, ka iespējams psihoterapijas rezultātā es varētu paraudzīties uz dzīvi citādāk, pozitīvāk... ko Jūs domājat par manu situāciju, ko lai es daru? Paldies!
  • 07.08.2011.
    Es nevarēju atrast atbildi, laikam šeit neatbild foruma formātā. Lūdzu atbildiet, jo man ir tāda pati problēma un šis cilvēks izrakstīja manas domas. Paldies.
    Lai atrast atbildes jāpieskaras dzeltenai zīmei (punktiņš datuma priekšā), tieši tāpat, kā Jūs to darāt, atverot jebkuru lodziņu uz ekrānā.    
  • 27.07.2011.
    Nekādīgi netieku galā ar to, ka manai draudzenei pirms manis arī ir bijusi dzīve. Viņa man ir vienīgā sieviete, ar kuru bijis sekss, taču viņai galīgi nav tā, ka esmu pirmais, ar visu to, ka esmu diezgan vecāks par viņu. Vai man kāda bērnības trauma vai kas, un lai arī pašam ir bijušas iespējas pārgulēt ar daudzām sievietēm, vienmēr ir gribējies to pirmo reizi tā skaisti, ar īsto. Atzīstu, ka esmu daudz par daudz novilcinājies, tik tālu, kau jau no tā vai bail bija, taču nu esmu tagad ar viņu kopā, un ar šo domu vienkārši nevaru sadzīvot, ka "viņā" jau kāds ir bijis, jo viņa nemaz nav ar to kavējusies. Esam par to daudz runājuši, viņa ir labākais, kas ar mani ir noticis, mani viņa arī ļoti mīl un par to nav ne mazāko šaubu, taču es nevaru sadzīvot ar domu savā galvā, ka viņu ir iekarojis cits un man šis cilvēks(i) ir kādreiz jāsatiek kopīgās draugu kompānijās. Man vienkārši galvā nāk tās visas domas un aina, kā viņa atdodas kādam citam, un mani tas grauj morāli kopā, jūtos kā piekrāpts, viņa liekas netīra, lai gan ar apziņu saprotu, ka viņu nevaru vainot pie tā, kas ir bijis pirms manis. Droši vien ja pats būtu izmantojis savas iespējas - justos normāli un pārliecinoši, bet tagad man liekas, ka nekad tam netikšu pāri. Nu jau es viņu dusmu uzplūdos aizvainoju, lai arī viņai neviens no viņiem nemaz neinteresē un esmu svarīgs tikai es. Es to cilvēku pat varbūt ienīstu par to, ka arī viņš ir gulējsi ar manu sievieti. Man tas ir kā murgs. Kur man griesties, ko darīt? Vai es kādu apskaužu, kaut ko nožēloju neizdarītu, jūtos neveiksminieks? Esmu aizspriedumains, veclaicīgi domājošs? Es seksu uztveru pārāk nopietni un saasināti? Man vajag psihiatru, tā ir kāda novirze no normas? Vai es pats par sevi vienkārši jūtos nepārliecināts, jo kāds ir iekarojis to, kas man ir "virsotne?" Vai ar to es varēšu sadzīvot un uztvert kā pašu par sevi saprotamu? Esam jau vairāk kā gadu kopā, par to visu man jau informācija ir no attiecību pirmsākumiem, bet nu vairs es nevaru valdīties, jo zinu, ak šis cilvēsk man būs jāsatiek pasākumā, no kura nevaru izvairīties, un negribas jau arī mukt visu laiku no realitātes. Paldies, ja varat man kā līdzēt vai norādīt kādu virzienu, kā ar šo situāciju tikt galā.
  • 22.07.2011.
    Liels paldies, ka atbildējāt uz maniem jautājumiem! Tikai vienu jautājumu nedaudz pārpratāt - kā savienot kāzas (pašas svinības, kurās būtu jājūtas laimīgai) ar nesen uzpeldējušajām nepatīkamajām izjūtām pret vecākiem? Man liekas, kāzas ir svarīgs un simbolisks notikums, ja tās "sabojājas", rodas kārtējā trauma... Vai līdz šim notikumam labāk necilāt pagātni? Lai nu kā, Jūs daudz palīdzējāt, paldies!
  • 20.07.2011.
    Agrā bērnībā vecāki pret mani slikti izturējās. Tēvs aktīvi "slikti" (fiziska, emocionāla, iespējams pat seksuāla vardarbība), māte "pasīvi" - iespējams, pati bija depresijā, tāpēc visu slikto pieļāva. Dziļi sirdī saglabājies milzīgs aizvainojums, bet visi dzīvojam tālāk, it kā visa tā nekad nebūtu bijis. Protams, ar gadiem mani vecāki ir garīgi auguši, iespējams, ar šodienas prātu viņi tā nerīkotos. Tāpēc ir īpaši "ērti" par pagātni aizmirst un censties to ignorēt. Tomēr sekas manī palikušas. Pavisam drīz taisos precēties. Radās situācija, kad sanāca ilgstoši pabūt ar tēvu divatā. Viņš centās man "palīdzēt" jeb autoritatīvi uzspiest savu gribu (nenozīmīgos sīkumos). Pēkšņi, pilnīgi negaidot, uzpeldēja pagātnes izjūtas. Tēvs droši vien nesaprata, kāpēc pēkšņi izturos noraidoši un atstumjoši, jo šajā mirklī jau nekas slikts nebija noticis! Tuvojas kāzas. Kad tēvs runā par to, cik pateicīgai man jābūt vecākiem, mani pārņem riebums un neizrunātais aizvainojums. Man gribas, lai viņi beidzot zinātu un saprastu kā es toreiz jutos un beigtu demagoģiju! Iešāvās prātā doma uzrakstīt katram savu vēstuli, ko pēc kāzu svinībām nosūtīt, un pēc tam kādu laiku vispār ne ar vienu nerunāt. Galvenais jautājums laikam ir - kā vispār savienot kāzas ar šādām izjūtām pret vecākiem?
  • 07.07.2011.
    brīžiem mani izsit no "sliedēm" kāda dzīves situācija..piemēram šodien. Bijām ar meitu rotaļu laukumā, un mana meita nokrita no mazā spēļu vilcieniņa uz smiltīm...tiesa smilšu pilna mute:)... viņa neraudāja, Apkārtējie uz manis skatījās tik nosodoši, ka es māte IZVERGS...Es savai meitai mācu patstāvību, mācu, ka visu laiku mamma nevar būt klāt, ka nav jēgas raudāt,ka vajag risināt pašai problēmas, ka nevajag ļaut sevi abižot utt....meitai 2 gadi. Protams, man sirds apstājas, ja redzu, ka viņa mēģina iekarot lielo bērnu laukumus, kāpt augstāk,izmēģina katru dienu ko jaunu. Bet es neko nesaku, tikai pabrīdinu, ka var arī nokrist, un būs sāpīgi. Jautājums....kapēc uz manis dīvaini skatās...un kapēc tas man paliek atmiņā...Kapēc nevaru uzlikt filtru....un nepiesāroņt sev smadzeni ar kautkādām mazsvarīgām situācijām, vai cilvēkiem? citreiz pat atnākot mājās ilgi sevi šaustu...acu preikšā tie cilvēki...Kautkā tā. Ceru, ka Jums mana doma skaidra
  • 24.06.2011.
    No bērnības esmu greizsirdīga uz māsu.Nu jau sen vairs neesam mazas meitenītes, man 38, māsai 34,bet tik un tā esmu greizsirdīga, ja kāds viņu slavē, saka labus vārdus.Man viņa vienmēr likusies labāka par mani, ko apstiprinājusi gan mana māte,tēvs, gan draudzenes utt.Viņas domas tiek respektētas, viņa prot sevi pasniegt, strādā respektablu darbu utt.Es esmu kā tautā saka ,,pelēkā pele,,. Bet ko man darīt ja esmu tāda, kāda esmu, kāpēc mūs salīdzina.Šīs salīzināšanas sevī ļoti pārdzīvoju.Tāda netaisnības sajūta.Ko man darīt?Kā sevi iemīlēt, ja manī iesakņojies,ka esmu kaut kas nevērtīgāks nekā citi?
  • 16.06.2011.
    Labvakar! Parasti daudzi sapņus neatceras, bet kā Jūs skaidrotu tieši pretēju parādību? Ko nozīmē ļoti labi atmiņā saglabāti sapņi, pat detaļās (krāsas, telpu izkārtojums, noskaņa u.c.)? Bieži nav pat jāpiepūlas, lai atcerētos.
  • 30.05.2011.
    Nesen viena zilniece man teica ka man apkart redzot negativismu vairak ka naidu no manis kas ietekme manu veselibu , ka lai zinu kas izraisa so naidu pret apkartejiem?
  • 26.05.2011.
    Kā tikt galā ar zemapziņas uzkrāto, sakrāto spiedienu? Jau ir tik tālu smadzenes nespēj atpūsties pat guļot un tādēl ir augsts asinspiediens. ar pārējo veselību ir labākajā kārtībā ir izietas entās pārbaudes viss kas var būt saistīts ar asinsspiediena paaukstināšanos. palikusi zemapziņa
  • 23.05.2011.
    Sveicināti. Pēdējā pusgada laikā (jeb pareizāk sakot ar pārtraukumiem jau kādus 6 gadus)mani skārušas šādas tādas veselības problēmas, kas pēc ārstu viedokļa un citas informācijas izskatās pēc veģetatīvās distonijas. Bet ne 100%. Vai ejot pie psihoterapeita var noteikt, vai tā tiešām ir vai nav un uzsākt kādu ārstēšanas programmu? vai man jāvēršas pie psihiatra.? jo nesen vienā tv raidījumā dzirdēju, ka ar šo slimību var tikt galā apvienojot zāles ar terapiju. bet zāles laikam var izrakstīt tikai psihiatrs...? esmu tādā kā nesaprašanā (klāt pie visiem tiem pārējiem stresiem), kur man būtu jāvēršas.
  • 17.05.11.
    Labdien! situācija: esmu precēts(mīlu savu sievu ,savus bērnus) materiāli nodrošinu visu ģimeni...ir māja, auto...viss, kas nepieciešams.... tā ir aina, ko es sev uzbūru bērnībā....tas ir piepildījies....viss sasniegts....Tagad šad un tad, man prātā pavīd, ka ar maniem mīļajiem notiek nelaime.... To visu analizējot....liekas, ka tas arī var notikt? Vai tas ir iespējams....kāpēc tādas domas? Pārgurums? paldies
  • 02.05.2011.
    Sveiki, iesakiet kā man labāk rīkoties. Esmu sieviete pēc 35, ar savu ģimeni, vīru bērniem. Esam laimīga ģimene.Pēc viesošanās pie manas mammas, uznāk man trauma. Jo ik pa brīdim, nākas dzirdēt no mammas, ka esmu slikta māte saviem bērniem,(piemēram, ja nedodu bērniem šokolādi,vai pārāk plāni saģērbju bērnus), ka es spīdzinu bērnus(tas par šokolādi)... Mana mamma, ir valdonīga....vienmēr visus komandē, un cenšas pieņemt lēmumus par visiem..Piemēram, grib organizēt(klāt galdu) manai jubilejai, kaut saku, ka nevajag...Viņa zin labāk, ko vajag MANIEM viesiem, kas jāliek galdā, Vienmēr taisa pakazuxu....Ja saku, ka neko nevajag, tad saka, ka viņai gribējās, lai viņas māte viņai visu taisa, gatavo...Miera labad, es piekāpjos...JO savādāk viņa apvainojas. Ja viņai iebilstu, viņa saka, ka nekas, es visu dabūšu atpakaļ no saviem bērniem, tad es izjutīšu uz savas ādas, kā tas ir....Man liekas, ka viņa mani jau programmē, ka vsjo..lai ko es darītu viss būs slikti:(tas nāks man atpakaļ. un pēc viesošanās, man sākas panika, trauma, ka tomēr esmu slikta....Vīrs saka, lai neiespringstu, ka vnk, mana mamma ir tāds cilvēks, kuram vajag visu laiku būt stresā...savādāk viņa nemāk. Kā man rīkoties, kad retāk braucam, tad apvainojas...ka mazbērnus neredz tik bieži cik gribētos... Paldies
  • 02.05.2011.
    Labdien! Esmu nesaprašanā. Agrāk es biju ar gaišām domām, par veselīgu dzīves veidu, galvenokārt visus cilvēkus cienīju. Taču viss mainījās. Tagad manī ir tik daudz ļaunuma, naida. Naids pret cilvēkiem kā tādiem. Ļaunatminība, atriebības alkas, citu atgrūšana, ņirgāšanās. Ļoti labi saprotu, ka tas nav pareizi, vēlos atgūt visas tās īpašības, kas manī ir mājojušas iepriekš (ticu, ka sirdī dziļi tādas ir). Taču tagad - dažkārt pat neapzināti nākas sāpināt kādu. Kā lai rīkojos? ar ko lai sāk?
  • 02.05.2011.
    Labdien, kādā veidā Jūsuprāt es varētu iemācīties pat pareizāk sakot piespiest sevi pieņemt jeb akceptēt visas savas domas un jūtas. Man ļoti daudz spriedzes rada savu jūtu un domu ``cenzēšana`` vai tās ir labas vai nē, bailes, ka Dievs par negatīvajām domām un jūtām mani sodīs. Noajušu ka šis mehānisms ir veidojies dēļ manām attiecībām ar māti, kura iespējams bērnībā nav akcepējusi manas domas un jūtas, bet šī apziņa, nepalīdz kaut ko mainīt savās attiecībām ar savām jūtām un domām. Iepriekš pateicoties, Pepe.
  • 27.04.11.
    Sveiki. Manas vīram ir tāda slimība kā spidofobija , vinš caurām dienām meklē internētā informāciju par aidu kaut gan visas analīzes ir negatīvas. Sakiet vai psihoterapeits var palīdzēt šādā situācijā
  • 17.04.11.
    Sveiki! Vai es esmu normāla, ja esot `kunga prātā` kas gadās mēnesī reizi, vai reizi divos mēnešos....es izdomāju nereālas situācijas, un tās stāstu apkārtējiem....piemēram, labi iedzērusi...uzzvanu kādai draudzenei, un runāju totālas dumības...Piemēram, ka brauca un apšļakstīja mani mašīna...ka mans baltais mētelis ir jāmet laukā(kaut man tāda nemaz nav)...:)) Bet, kas attiecas uz lietām, kuras nedrīkst teikt, es ne pilnā, ne skaidrā....nekad, nekādos apstākļos nesaku(par to visi brīnās)...Bet dumības gvelžu... un mani tas uztrauc...jo, pēc kāda laika, satiekot to cilvēku...viņs apjautājas vai iztīrīju mēteli, man acis lieas....un turpinu melot, gvelzt tālāk.... Ja nedzeru, tad tādus brīnumus..nemēdzu taisīt... Kapēc dzeru? vnk noņemu stresu, pa fikso...Kautkā tā. Paldies
  • 30.03.11.
    Labdien! Mana problēma ir tāda, ka netieku galā. Pirms nu jau vairāk kā mēneša tika pārtrauktas attiecības - pametot mani. Sākumā bija ļoti grūti, neko negribēju, neēdu, pagulēt arī nevarēju. Dzēru nomierinošus līdzekļus. Uz doto brīdi esmu pirmajam posmam tikusi pāri.Mēģinu pievērsties vairāk sev . Tikai problēma tāda, ka nu es nosodu sevi, vainoju, pārmetu sev, ka vispār uzsāku šīs attiecības. Ja ieraugu viņu vai kāds atgādina - visa diena sabojāta. Kājas aukstas, sirdī ieduras un asaras acīs. Sajūta, ka daļa no manis aizgājusi līdz ar viņu. Kā lai rīkojos? Kur, lai vēršos? Jau iepriekš paldies.
  • 27.03.2011.
    Psihoanalīze savā veidā ir ļoti bīstama lieta. Varbūt Jūsu zempaziņa ir Jūsu aizsargs, varbūt zempaziņā atrodas briesmīgas lietas ar kurām ārsts var netikt galā un Jums būs tā , it kā elektrības vadi tiek atkailināti un Jūs viņus iespraužat 220 un dabūjat pa nagiem, bet varbūt vispār būsiet pagalam. Vai esat uz to gatavi???
  • 10.03.2011.
    Manī mīt enerģētiskais vampīrs.Kā no tā tikt vaļā?Tas man traucē dzīvot un saprātīgi kontaktēties ar cilvēkiem.
  • 24.02.2011.
    Labdien! Gribu lūgt jums palīdzību! Es ar savu sievu dzīvoju jau kopā 8 gadus no tiem divus precējušies,bērnu nav! Šīs atiecības man ir ļoti svarīgas, bet jūtu,ka vairs jau nevaru sevi kontrolēt! Problēma ir tāda, ka esmu ļoti greizsirdīgs un varbūt arī ir zems pašvērtējums citādi es to nevaru izskaidrot! Mana sieva saka,ka vairs tā nevarot, jo tas jau ir par daudz visur kur viņa iet es sekoju un pārmetu, viņa saka,ka es viņu esmu jau nospiedis tik tālu,ka viņa nevar ne aci pacelt un es sevī iekšā arī to saprotu un cenšos sevi savaldīt piemēram kad saņemos un palaižu viņu ar draudzenēm uz kādu kafejnīcu pasēdēt es esmu mierīgs aptuveni kādas divas stundas un pēctam jau sāku terorizēt kur tu esi ko tu dari ar ko tu tur esi utt. līdz es nonāku līdz tādam stāvoklim kad braucu uz turieni un ieraugu,ka tanī kompānījā ir arī puiši kas atnākuši kopā ar draudzenēm un tad es sāku taisīt scēnas,kas jau ir priekš manis pazemojoši. Mana sieva apgalvo,ka es esmu vienīgais vīrietis kurš viņai interesē un ar kuru viņa grib būt! Esmu šo tēmu izrunājis jau ar visiem draugiem un radiniekiem visi kā viens apgalvo,ka mana sieva mani mīl un ka viņa nekad nespētu mani krāpt. Es to visu saprotu un man nav bijis apsalūti neviens mirklis lai sievai neuzticētos, bet kad pienāk atkal tas brīdis man itkā prāts aptumšojas un rodas strīds. Savā dzīvē nekad neesmu piekrāpts un nav bijuši dziļi aizvainojumi. Visu laiku kad neesam kopā ar sievu man ir auzdomas,ka viņa mani krāpj,bet esmu simtiem reižu pārbaudījis un sapratis,ka tā nav,bet greizsirdība pārņem vienalga virsroku! Nesaprotu no kurienes man ir tik liela greizsirdība un nepārliecība par sevi. Lūdzu palīdziet man,jo mūsu atiecībām draud izjukšana ko es ļoti negribu. Vai man būtu jāgriežas pie psihoterapeita vai arī ir lietas ko es varētu pats pamainīt un saprast? Jau iepriekš jums pateicos!
  • 22.02.2011.
    Kas ir greizsirdība? Trauma, nepārliecinātība vai mīlestība? Agrāk nebiju ļoti greizsirdīgs, tagad esmu palicis pat par daudz un nevietā. Ja agrāk gribēju, lai mana meitene izskatās pievilcīgi arī citiem, tagad priecājos, ja viņa ir vienkāršāka un tik ļoti citu uzmanību nepiesaista.
  • 21.02.11.
    Labdien! Sakiet, lūdzu, vai tiešām vienīgais veiks kā palīdzēt alkoholiķim un sev, ir ļaut viņam nodzerties? Viss pārējais ir jau izmēģināts. Vai Jūs ziniet, kas varētu būt par iemeslu tam, ka cilvēks 3 gadus apmeklējot psihoterapeitu dzer arvien vairāk un biežāk? Sāzis runāt par tiešajām saitēm ar kosmosu, karmām, misijām, Dieva gribu utt. Pēdējā laikā atrodoties smagā dzēruma stāvoklī pēc vairāku dienu dzeršanas stāsta, ka ir tuvu neatkarībai un brīvībai, ka pabijis tur tajā pasaulē" utt. Īpaši dzeršana un tādas runas parādās pēc psihoterapeita apmeklējuma. Par ko tas varētu liecināt? Lūdzu atbildiet, jo mani tas patiešām sāk biedēt!
  • 21.02.2011.
    Kāpēc cilvēkam liekas,ka pārtraucot attiecības būs personīgā izaugsme? Es to par sevi domāju. Esot kopā ar tā saucamo otru pusi,ir tāda kā nevēlēšanās un atturēšanās virzīties dzīvē uz priekšu, varbūt pat bail izgāzties,tāpēc,es nezinu. Kolīdz galvā iztēlojos, ka izšķiramies,tā iekšēji rodas tā kā enerģija un vēlme daudz ko īstenot, lai it kā pēc tam varētu parādīt - redz, ko esi zaudējusi, redz cik es foršs. Bet tas ir tik aplami. Kāpēc man tik slimas domas? Kāpēc man nav vēlme kopā ar šo cilvēku izaugt? Vai iemesls var būt,ka esot kopā,es nejūtos īsti brīvi un nevaru būt es pats?
  • 18.02.2011.
    Jūtos laimīga, bet ir brīži, kad nevaru sevi saprast.Kāpēc ir tā, ka es pret cilvēku ļoti labi attiecos, vienmēr esmu gatava palīdzēt, bet cilvēks to nenovērtē?Kāpēc es tik ļoti tuvu ņemu pie sirds cilvēka izteiktos vārdus, zinot ka ta nav patiesība?
  • 09.02.2011.
    Jau gadiem ilgi slimoju ar bulīmiju. Katru dienu mostos ar pilnu apņēmību pārtraukt šo murgu, bet...Esmu mainījusi vides un ar apkārtesošo esmu patiesi apmierināta-problēma ir tikai manī pašā. Ļoti vēlos būt vesala. Kā, lai izzveseļojos?
  • 09.02.2011.
    kā tiek risinātas seksuāla rakstura problēmas? jau no agras bērnības man sekss tika pasniegts kā kaut kas slikts. piemēram ja tika ģimenē skatīta kāda filma ar erotiskākiem kadriem, tad tā kā jokojot vienmēr visi - fuuuij, ko es skatos, kā man nav kauna utt, lai gan skatos jau ar visiem kopā. ar visādiem šitādiem izgājieniem kaut kā iesēdās galvā ka sekss ir kkas slikts un netīrs. līdz ko pa tv kaut kas tāds parādījās, tā es muku ārā no istabas, jo vienmēr biju par mazu laik ko tādu skatītos. līdz ar to man tagad ļoti grūti par to runāt ar pretējo dzimumu, lai gan ir jau 25 gadi un par sieviešu piekrišanu ļoti nevarētu sūdzēties. ko līdz sieviete izrāda lielāku interesi par to, aktivitāti vai uzvedās pārāk brīvi, man galvā ir tūkstoš sliktu domu, ko, ar ko viņa ir radījusi, un pret to sāk rasties pretīgums, liekas ka viņa ir vieglas uzvedības utt. sadomājos visādas muļķības, ka visi ir perversi un izvirtuši, lai gan sarunas ir tikai pavisam vienkāršu seksu. reizēm pat visa pasaule liekas ir samaitāta ar seksu, jo tas viss apkārt vien grozās - tv, mūzikā, internetā. visur tikai sekss. tas laikam nav pareizi, ka man tas liekas nepieņemami un slimi. lai gan man galvā ir daudz fantāiju, tomēr esot kopā pastāvīgās attiecībās ar tuvu sievieti es vienkārši nevaru atbrīvoties, esmu sasprindzis, baidos runāt, īstenot savas un viņas vēlmes. gadījumu sakaros, kādu gan ir bijuši ļoti maz, esmu juties pavisam brīvi. kas man par vainu, to vēl ir iespējams labot? kas man var palīdzēt tikt ar to galā? es tik ļoti gribu to uztvert par normālu katra cilvēka sastāvdaļu. taču prakiski jebkuram cilvēkam ir sekss, mūsdienās jau aktivitāte ir padsmit gados, bet man tas liekas slimi, perversi un galīgi nepareizi, ja cilvēks agri sāk dzimumdzīvi. varbūt man ir ieskalots galvā pat tas, ka to vajag tikai ar vienu cilvēku, pārgulēt ar pirmo īsto, tā skaisti un palikt kopā visu mūžu? nu reāli tā jau ļoti reti notiek. kāds speciālists man ir vajadzīgs? cik laikietilpīgs process tas ir? paldies jums ja varat ko ieteikt un palīdzēt man sakārtot galvu.
    gribēju vēl piebilsts, ka bija pat problēmas, ka skatoties porno viss ir kārtībā, bet kad blakus ir skaista sieviete, man nekas neotiek. lai ko viņa darītu. un jo vairāk viņa cenšas, jo vairāk iekrītu izmisumā, jo vairāk man liekas ka viņa ir netīra un viņai tas ir tik vienkārši, it kā tas nebūtu nekas īpašs un skaiss. viss tāds brutāls tad liekas un ļauns, un nekas līdz ar to nesanāk. ko līdz viņa ir prom, uzlieku filmu - viss ideālā kārtībā. lai gan ar to jau varētu teikt ka esmu ticis galā, man tomēr ļoti bail par sevi.
  • 06.02.2011.
    Nav problēmas, bet ir problēma. Pamatā tam ir situācija, ka grūti pārsteigt draudzeni ar kaut ko. Visur viņa bijusi, visu redzējusi, reizēm liekas, ka pat visus pazīst. Lai gan attiecības ir lieliskas, tomēr jūtos nepilnvērtīgs, kompleksu nomākts, jo pirms manis ir bijis kāds, kurš ir spējis dot daudz vairāk. Protams ka mierinu sevi ar to, ka viņa tomēr ir ar mani, ar visu to ka materiāli neesmu tik stabils, bet manai pašapziņai tas traucē, noskaņojums šādās situācijās no ļoti lieliska sabojājas dažās sekundēs līdz pilnīgi depresīvam. Kā man risināt, vajadzīga ārsta palīdzība, psihoterapeits? Kādēļ man tas uzdzen tādu grūtsirdību? Stulbākais, ka patiešām visādā ziņā viss ir ļoti labi bet šis fakts mani iedzen galīgos kompleksos. Es pat pilnīgi "nogruzos", kad viņa izsaka pozitīvu atziņu par to, ko dara kāds cits vai kas citam ir. Mani tas beidz nost. Saprotu, ka viņa jau nav pie tā vainīga, ka ir paspējusi visu ko piedzīvot un es eju 10 soļus aiz viņas... Kā man vajadzētu rīkoties? Negribu dēļ saviem trūkumiem visu sabojāt, es saprotu ka viņai esmu svarīgs es, bet es bieži tā nejūtos, nozudusi tā pārliecība sevī. Negribu domāt ka man ir plika skaudība. Paldies par jebkādu atbildi un padomu.
  • 05.02.2011.
    Kā var veikt pašanalīzi? :)
  • 13.01.2011.
    Sveiki! Man dzīvē ir ienākušas, jaunas, skaistas attiecības, taču ir liels "bet" - man ir grūti sadzīvot ar šīs meitenes pagātni, kas pamatā ir sastāvējusi no ballītēm un uzdzīves jau no agra vecuma. Viņai jau ir bijušas attiecības, gan nopietnas, gan gadījuma kontaktu līmenī. Gribās jau domāt - kurš tad jaunībā nav "nedaudz" patrakojis, un vairāk vai mazāk tas ir pavisam normāli. Arī pats neesmu bijis tas mierīgais cilvēks, taču viss ir bijis krietni piezemētāk, un, lai arī cik daudz kontaktu, iespēju man ir bijis, un lai cik daudz pretējā dzimuma pārstāvju ir bijušas pat manā gultā, tomēr esmu kaut kā "sataupījies" tai īstajai un vienīgajai - sekss man bijis tikai ar šo meiteni. Un, lai cik muļķīgi arī nebūtu - šajā mirklī sākas grūtības. Man ir grūti pieņemt viņas jaunības vētras, man pret to ir riebums un pat dusmas. Reizēm pat tāda kā sakudība. Savukārt viņa uztraucas, ka man kādreiz uzradīsies vēlme "pamēģināt vēl kādu citu," jo tā pa īstam iztrakojies neesmu. Tad nu jautājums - kā iegūt sirdsmieru, kā samierināties, pieņemt pagātni, kā pašam kādreiz "nenorauties," jo tiešām, lai kā viņa man patiktu, lai kā es viņu mīlētu, man grūti samierināties, ka viņas pieredze ir bagātāka par manējo, reizēm uzmācas sajūta, ka daudz esmu zaudējis dzīvojot pārāk pareizi.
  • 12.01.2011.
    SPēCīGAS LĒKMES kad es vinkarsi neciesu savu viru, vina vecakus(ipasi maati). man ir ieksaa tadas dusmas, ka pasai riebj... ja neizdara kko pa manam pratam tad es varos un PROBLEMA ir tada ka es nespeju kontrolet savas dusmas, emocijas.... beigas es raudu jo es nevaru savaldities. ka lai tiek ar sevi gala? es runaju tadus textus ko PATIESIBAA es nemaz nedomaju un nevelos teikt. es runaju par citiem sliktu(varbut tas tapec ka pret mani ta ir senak iztruejusies?) es daudzus cilvekus neciesu(varbut skaudiba..)slimi vai ne? kaa to izbeigt? teisam kaa man SEV PALIDZET??āRSTS?tas ir vienigais variants?
  • 09.01.2011.
    Kas ir zemapziņa? Ko tā labu vai sliktu nodara cilvēkam? Kam tā vajadzīga? :))
  • 29.12.2010.
    Sveiki! Kā lai tieku vaļā no bailēm...sliktām domām...Nesaprotu, kapēc redzot, dzirdot šausmas, piemēram,slikta izturēšanās pret dzīvniekiem, bērniem...apkārtējā cietsirdība..uzdzen manī šausmas, dusmas, naidu, bailes...bezmiegu, asaras, nedrošības sajūtu??? Pēc kāda lasīta notikuma, dienas 2-3 "neesu savā traukā" Kā ar to cīnīties pašai? Negribu dzert medikamentus
  • 23.12.2010.
    Labdien, jau vairākus gadus netieku galā ar konfliktu sevī. Es jau vairākus gadus eju psihodinamiskajā psihoterapijā, tā man ir ļoti palīdzējusi risināt dažādus traucējumus, bet psihoterpaijas laikā vairāk apzinoties sevi un pasauli apkārt manī radās liels protests pret baznīcu, tai skaitā Bībelē raktīto. Tai skaitā kā dzīvot, ko drīksts just ko nē utt. Tas nonāk diezgan lielā pretrunā ar to, kā es psihoterapijā mācos izturēties pret savu jūtu pasauli un no tās izrietošo uzvedību. Lai kā arī es justu, ka psihoterapijā iemācītais ir patiesāks, kā tas ko stāsta mācītāji, manī ik pa laikam uzpeld bailes par to vai es tikai neesmu novērsusies no Dieva un tāpēc man sekos ciešanas kristiešu deklarētajā ellē. Neredzu kā šo konfliktu atrisniāt, kaut arī terapijā par to esmu runājusi.
  • 22.12.2010.
    Vienu reizi biju aizgājusi pie dziednieka, kas man darbojās ar čakrām, tagad noticis tas, ka iestājusies atkarība no viņa. Esmu tikusies ar viņu jau otro reizi. Man sākušās mokošas seksuālas fantāzijas par viņu. Kaut arī saprotu, ka reāli viņš nav mans seksotips nu nepavisam. Bet mums sapas parunāšanās. Man ir mākslīgi uzspiesta kāda programma?
  • 17.12.2010.
    manai meitai ir 27 gadi.Viss it kā bija kārtībā līdz kādiem18-19 gadiem.Gudra, smuka, talantīga meitene.Sāka studēt, iestājās arī Līderu akadēmijā.Pamazāk visi sākām just, ka viņa mainās. garastāvokļa maiņas 3x dienā, psihozes, konflikti, skandāli,nepamatoti augsts pašnovērtējums.Reizēm atkal pārdabisks mīļums, teatralitāte. Pirmā laulība ātri izjuka. Nu ir otrā, arī mazs bērniņš.Es kā māte redzu, ka viņa netiek galā ar normālu ikdienu, nemāk rīkoties ar naudu,kaļ murgainus, nesasniedzamus plānus,taisa scēnas, īpaši bieži izrāda pēkšņu naidu pret sev vistuvākajiem cilvēkiem par sīkumiem.Bieži apmeklē ārstus, dzer visādas tabletes,jo viņai visu laiku sajūt savā ķermenī dažādas sajūtas( kuru tur, manuprāt, nav)Man ir pamatotas aizdomas, ka meitai ir šizofrēnija.Kā lai rodu iespēju viņai to pateikt un palīdzēt?Vai psihoanalīze var viņai palīdzēt?
  • 15.12.2010.
    Pirms gada, it kā ar mērķi lai iekrāsotu tādās...nedaudz neparastākās krāsās savu kopdzīvi, abi ar draudzeni uzsākām...nu tādu kā rotaļu ( tā vismaz mums tajā brīdī tas likās ), ka reizi pa reizītei, mēs neliegsim viens otram tā sauktos "kreisos soļus" ar kādu citu partneri! Protams ar visai stingru nosacījumu, ka, pēc tam tas viss mūsu starpā tiek izrunāts, pastāstīts! Sākumā it kā viss arī gāja gludi un normāli! Un tikai šobrīd es saprotu, ka esam tā pamatīgi ABI apdedzinājušies, jo ja es sevī patiešām joprojām esmu saglabājis to iekšējo sajūtu, ka mana draudzene man ir tas primārais,...tas galvenais cilvēks, tad viņa savukārt ir visai nopietni iemīlējusies savā...tā sacīt - izklaides partnerī! Un kas ir pats briesmīgāgais šajā situācijā - tas ir abpusēji! Pēc horoskopa viņš ir Vērsis, līdz ar to visu dara pamatīgi...arī attiecību veidošanā! Šobrīd it kā tiešo...fizisko kontaktu viņu starpā vairs nav, bet cik zinu, tad sazvanīšanās darba dienās, vēstules uz e-pastiem tāpat tiek sūtītas! Man ir bijusi iespēja ( ar draudzenes atļauju ), palasīt pāris viņa sūtītās vēstulītes un varu teikt , ka tās patiešām ir pilnas ar mīlestības apliecinājumiem! Un es jūtu, ka neskatoties uz fizisko atšķirtību, arī manas draudzenes emocijās, par galveno emocionālo dominanti šobrīd ir kļuvis tieši viņš! Esam par to runājuši, diemžēl man nekādi nav izdevies pārliecināt savu draudzeni par to, ka arī mēs savas attiecības vēl joprojām varam, ne tikai atjaunot, bet ar laiku tās arī stipri vien uzlabot! Šobrīd manas draudzenes viedoklis ir tāds, ka prātīgākais mums...pēc 10 gadu pazīšanās un 9 gadu kopdzīves, šobrīd būtu vienkārši katram iet savu ceļu un nesāpināt vienam otru. Ka šajā situācijā rīkoties man!? Ko darīt lai atgūtu savas mīļotās sievietes mīlestību, jo es patiešām nevēlos no sava cilvēka tik vienkārši atteikties un pārtraukt attiecības!?
  • 25.11.2010.
    Labdien! Pēdējā laikā ātri kļūstu aizkaitināms un nesavaldīgs. Sliktākais, ka no tā cieš tieši man tuvākie cilvēki - mana māte un otra pusīte. Cēlonis ir parasti niecīgs, nesaprstas frāzes, otra cilvēkja paradumi vai tamlīdzīgas lietas, kas man liek justies nesaprastam un aizvainotam. Es neizrādu agresiju lamājoties, paceļot balsi vai tamlīdzīgi, bet gan izrādot lielu aizvainojumu un izsakot neapdomātas piezīmes. Lai gan viena pagale nedeg, tomēr apzinos,ka situāciju var risināt savādāk - mierīgi izrunājot, taču diemžēl tās negatīvās domas un emocijas ņem virsroku. Katru reizi apsolos sev savaldīties,taču atkal un atkal atkārtoju savu kļūdu. Līdz šim vainu noveļu uz savu darbu, kas ietver daudz stundas,maz brīvdienu un biežu darbu pa naktīm,vainoju iepriekšējās attiecības, kurās cietu pastāvīgu psiholoģisko teroru,taču vienmēr turējos un nekad neizrādīju savu neapmierinātību, un domāju, vainojku arī naudas līdzekļu trūkumu,jo dēļ tā bieži nejūtos pilnvērtīgs. Aizņemtības dēļ esmu atteicies no savām interesēm, nevaru uzspēt visu,tādēļ jūtos depresīvi un pastāvīgi noguris. Ja māte nekur nepazudīs, jo tomēr ir māte un vienmēr situāciju atrisināsim,t ad mīļoto cilvēku gan var pazaudēt, un no tā es baidos. Kāds ir risinājums, kā savākties,kā saorganizēties, vai šādā situācijā būtu nepieciešams griesties pie speciālista,lai sakārtotu domas,savu iekšējo un ārējo pasauli. Paldies!
  • 25.11.2010.
    Mans vīrs ir iemīlējies citā sievietē, ar kuru kopā muzicē. Seksuālas attiecības viņiem nav bijušas. Vīrs stāsta, ka līdz galam šī sieviete viņam nekad nespēs atbildēt. Es mīlu savu vīru, protams, visu šo zinot jūtos pazemota. Mums ir seksuālās attiecības, bet nekādu nākotni man vīrs nesola. Viņa piezīmju grāmatiņā nejauši izlasīju, ka vīrs vēlas pēc saviem 55 gadiem būt kopā ar šo otro sieviete. Tagad viņam ir 40.gadi. Kā man atgūt vīra mīlestību? Kā man veidot normālas attiecības ar vīru, kur pa vidu vīram domās nebūtu šīs otrās sievietes? Tas, ko pēdējā laikā pārdzīvoju, ir lielākais emocionālais sabrukums manā mūžā. Bet neskatoties uz to sāku domāt un lēnām veidot kopīgu biznesu ar vīru. Ļoti gaidīšu Jūsu vērtējumu. Paldies!
  • 24.11.2010.
    Vēlos uzdot jautājumu, kāds varētu būt psihoanalīzes skatījums uz hipohondriskiem traucējumiem. Nu jau vairāk kā gadu mokos ar pastāvīgām bailēm no nopietnām saslimšanām, tai skaitā dažādus simptomus skaidrojot kā vēstnešus par kādu nopietnu saslimšanu. Tas protams būtiski ietekmē manu dzīves kvalitāti. Pašanalīzes ceļā esmu sapratusi, ka šo baiļu mehānismu ieslēdz nedrošības sajūta jeb nedroša pozīcija dzīvē, bet diemžēl visi racionālie faktori šobrīd izrādās bezspēcīgi emocionālo priekšā. Ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu, kā psihoanalītiķa skatījumu uz šāda rakstura problēmu, kādi varētu būt efektīvākie risinājumi šādā jautājumā? iepriekš pateicoties, Sintija
  • 24.11.2010.
    Sveicināti. Man ir nepilni 23 gadi un man ir šāds stāsts : Jūtos kā krātiņā, kā sprostā, kā spīlēs , ierastās brīvības vietā esmu ieslīgusi rutīnā darbs-mājas-darbs-mājas. Dzīvoju ar vecākiem un savu 2 gadīgo dēliņu. Ar bērna tēvu izšķīrāmies jau pagājušajā vasarā. 3 dienas strādāju, 1 esmu kopā ar bērnu. Kamēr esmu darbā, bērnu skatās mana mamma. Ik pa laikam , gluži kā vulkāna sprādzieni nāk ārā strīdi ar mammu, viena uz otru bļaujam. Strīdu iemesli ir dažādi : par neizmazgātiem traukiem, par bērnu, par naudas nepietiekamību u.c. Ikdiena ir tik pārkrauta ar pienākumiem, ka neatliek laika sev. Aizvien biežāk uznāk ārprātīgas domas par "nelaimes gadījumiem" vai pat slepkavību, jo "ja nebūtu bērna" man būtu vairāk brīva laika, iespēja veltīt laiku sev un , iespējams, pat būtu jau aizceļojusi no šīs valsts, kurā vadības grožu turētāji par iedzīvotājiem vispār nerūpējas. Pat bērnu ieliekot pa dienu dārziņā, jau būtu daudz vieglāk, taču tas nav reāli esošo rindu dēļ. Es vairs neredzu citas iespējas, bērnam ir tikai 2gadi un 1 mēnesis, taču pa šo laiku jau neskaitāmas reizes esmu pārdomājusi iespējamos risinājumus, taču neko citu par "nelaimes gadījumiem" neatrodu. Es apzinos, ka bērns ne pie kā nav vainīgs, taču es jūtos izsmelta un neredzu citus risinājumus. Kā lai dzīvo tālāk?
  • 17.11.2010.
    manai mammai ik pa brīžam sapņos rādas viņas mamma(kura jau nav šai saulē gadus 10 iespējams vairāk), un pēc tiem sapņiem mana mamma, ir ne savā ādā, visu laiku runā par to...ka nevar saprast kapēc miroņi rādās...itkā sapnī nekas slikts nenotiek.. Mammai liekas, ka viņu visu laiku brīdina, vai dod mājienus lai viņa taisās,,, Kā mammai palīdzēt...vecums manai mammai 67
  • 07.11.2010.
    kapec es neuzticos savam dzivesbiedram?neredzu sava dzive nakotni!audzinam kopigu bernu! es milu vinu un esmu parliecinata ka ari vins mani mil!!!bet..... galva tik un ta nak sliktas iedomas ka vins mani krapj ka esmu vinam vienaldziga, katru sikumu parak tuvu pienemu pie sirds un atri aizsvilstos par sikumiem!?biezi ari slikti sapni radas ka vins mani krapj! kapec tik daudz negativu emociju?
  • 07.11.2010.
    kā palīdzēt vīram šķiršanos? Es aizgāju no viņa, jo iemīlēju no sirds citu cilvēku, bet tik neizsakāmi žēl vīra! Kā viņam palīdzēt!?! Viņš cieš ārkārtīgi lielas sāpes!
  • 07.11.2010.
    Kāpēc kad izlasu, kādu traģisku rakstu,ziņas vai noskatos kādu kriminālu raidījumu..Piemetas paniskas bailes...Iedomājos, ko es darītu tādā situācijā utt. Zinu, var ieteikt..NESKATĪTIES...bet ja ineteresē?
  • 16.10.2010.
    Ik pa brīdim sāk uznākt bailes itin no visa... dzīvot pirmajā stāvā, palikt pa nakti vienai mājās,pa tumsu nākt no darba mājās, bailes par vīru, par bērniem... Nevaru aiziet gulēt, kad kāda nav mājās...Un vispār ļoti nepatīk palikt vienai. Ja kāds zvana pie durvīm es baidos pieiet uzprasīt, kas tur ir?
  • 16.10.2010.
    psihoanalīzes virzieni un liktenis mūsdienās.
  • 14.10.2010.
    Kas Z.Freida "falliskā skaudība".
  • 13.10.2010.
    Man jautājums...Kapēc pēc kādas labas ballītes(tādas gadās 3 mēnešos reizi)..kad ir lietos alkohols... Ir nenormālas morālās paģiras....kaut arī nekas slikts un amorāls netika darīts...uznāk, dzīves apnikums...sevis mocīšana...sliktu domu domāšana
  • 30.03.2010.
    Kā pārvarēt bailes no tumsas?
  • Man jautājums - dēlam 15gadi, no rītiem kad jādodas uz skolu vemšana. bērnu psihiatra slēdziens ka vainīga veģetatīvā nervu sistēma. Vai šet var palīdzēt psihoanalītiķis?
  • 12.03.2010.
    Kā izskaidrot biežās garastāvokļa maiņas?
  • 17.02.2010.
    Vai Jums ir kaut kas par mūzikas terapiju?